Integratīva emocionālo scenāriju un psihosomatikas konsultēšanas metode, kas apvieno alternatīvās psiholoģijas elementus.
Pie manis nāk cilvēki ar acīmredzamām ciešanām ķermenī un attiecībās, kā arī ar apslēptām ciešanām dvēselē. Es palīdzu apzināt šo neapzināto iekšējo drāmu, pārnest to no slimīgajām attiecībām starp ķermeņa šūnām atpakaļ uz attiecībām ar nozīmīgiem cilvēkiem, lai varētu atrast citu — veselīgāku — risinājumu apslēptajai dilemmai vai konfliktam. Tad ķermenis pakāpeniski atbrīvojas no slimības.
Integratīvā psihosomatoloģe nozīmē, ka mans skatījums uz cilvēka dabu, teorētiskais pamats un praktiskais darbs balstās vairāku virzienu sintēzē.
Psihoanalīze: Z. Freids, V. Bions, M. Kleina, D. Melcers, V. fon Veiczekers, H. Rakers, Sesio, Karlo un Rita Brutti, Luiss Kjoca un viņa kolēģi pētnieki.
“Cita psihosomatika” — tas ir mans iekšējais apzīmējums speciālistiem, kuri nav psihoanalītiķi, bet dažādās metodēs arī darbojas kā dvēseles pētnieki.
Terapijas galvenais uzdevums ir:
- atrast emocionālo konflikta sakni;
- identificēt negatīvos dzīves scenārijus;
- palīdzēt tos transformēt;
- mazināt emocionālo un psiholoģisko diskomfortu.
Terapijas darbības jomas.
Darbs aptver visu cilvēka dzīves vēsturi:
- ieņemšana un grūtniecība;
- dzimšana;
- bērnība;
- pusaudžu gadi;
- pieaugušā dzīve;
- attiecības ar vecākiem;
- partnerattiecības;
- dzimtas ietekme;
- veselība;
- karjera;
- dzīves misija.
Galvenā pieeja
Tiek pieņemts, ka cilvēka apzinātā problēma bieži nav tās patiesais cēlonis.
Zem redzamās problēmas var atrasties:
- neapzināts emocionāls konflikts;
- agrīna trauma;
- dzīves scenārijs;
- aizsardzības mehānisms.
To dēvē arī par “aklo punktu”, kas pasargā cilvēku no sāpīgām atmiņām.
Emocionālie konflikti
Tiek uzskatīts, ka:
- simptomi;
- uzvedības modeļi;
- atkarības;
- liekais svars;
- emocionālais diskomforts
var būt saistīti ar neatrisinātiem emocionāliem konfliktiem un dzīves scenārijiem.
Terapijas mērķis ir palīdzēt šos konfliktus atrast un izstrādāt.
Diagnostikas konsultācija
Darbs sākas ar pirmo konsultāciju.
Tās laikā:
- tiek izveidota dzīves līnija;
- analizēti nozīmīgākie dzīves notikumi;
- apkopota informācija turpmākajam terapijas darbam;
- tiek izvirzītas iespējamās hipotēzes par problēmas izcelsmi.
Konsultācijas notiek attālināti (online).
Nepieciešams:
- internets;
- mikrofons;
- videokamera.
Tēmas, ar kurām tiek strādāts
- trauksme;
- panikas lēkmēm;
- emocionālām grūtībām;
- fizisku un emocionālu diskomfortu;
- attiecībām;
- finansēm;
- pašrealizāciju;
- karjeru;
- bailēm un fobijām;
- atkārtotiem dzīves scenārijiem.
Dzīves scenāriji
Galvenā ideja:
Lai izvairītos no sāpēm, zemapziņa izveido aizsardzības programmas jeb dzīves scenārijus.
Šie scenāriji:
- darbojas automātiski;
- nosaka reakcijas;
- ietekmē attiecības;
- veido cilvēka realitātes uztveri.
Cilvēks bieži pats neapzināti rada situācijas, kas atkārto pazīstamo scenāriju.
Darbs ar sāpēm
Terapija ir vērsta uz dziļi iesakņojušos emocionālo sāpju izpēti.
Tās var ietekmēt:
- lēmumu pieņemšanu;
- attiecību veidošanu;
- dzīves izvēles;
- pašvērtējumu;
- uzvedības modeļus.
Mērķis ir mazināt šo sāpju ietekmi un pārtraukt automātisku reaģēšanu.
Sagaidāmie ieguvumi
Pēc negatīvo scenāriju izstrādes paredzētie ieguvumi:
- lielāka pieeja personīgajiem resursiem;
- vairāk enerģijas;
- lielāka brīvība uzvedībā;
- mazāk automātisku reakciju;
- vieglāk veidot attiecības;
- lielāka pašrealizācijas iespēja;
- pakāpeniska nevēlamo uzvedības modeļu mazināšanās.
No jums aizies projām šausmīgās bailes, kauns, vainas sajūta un nepārliecība.
Terapijas ilgums
Visefektīvākais darbs paredzēts moduļos.
Iespējamie moduļi:
- 3 terapijas;
- 5 terapijas;
- 10 terapijas;
- 15 terapijas;
- 20 terapijas.
Sesiju skaits tiek pielāgots individuāli atbilstoši cilvēka situācijai un darba mērķiem.
- Terapija koncentrējas uz emocionālo konfliktu un dzīves scenāriju izpēti.
- Darbs aptver cilvēka dzīves pieredzi no agrīnajiem attīstības posmiem līdz mūsdienām.
- Uzmanība tiek pievērsta atkārtotiem uzvedības modeļiem un to iespējamajiem emocionālajiem cēloņiem.
- Terapija nav medicīniskās diagnostikas vai ārstēšanas aizstājējs.
- Mērķis ir veicināt lielāku pašizpratni, emocionālu elastību un brīvāku izvēli dzīvē.
Svarīgi: terapija neaizstāj ārsta konsultāciju, neārstē slimības un nenosaka diagnozes.
Mans darba instruments — terapeitiskais setings
Mans darba instruments ir īpašs terapeitiskais setings — stabilu darba nosacījumu kopums, kas savstarpējā mijiedarbībā veido terapeitisko procesu.
Setings ietver vairākus būtiskus elementus.
Es kā speciāliste — ar noteiktu profesionālo pieredzi un izglītību, atrodoties pastāvīgā personīgās un profesionālās attīstības procesā.
Darba metode
Mana metode ir tuva psihoanalītiskajai pieejai: pacients asociē, bet terapeits satur jeb konteinerē, pārstrādā un interpretē materiālu. Tomēr tas nav klasiskais psihoanalīzes process. Tā drīzāk ir sava veida slimību psihoanalīzes “autora versija” — mana specifiskā psihoanalītiskā pieeja, kas pielāgota cilvēkiem, kuri pie manis ierodas kā pacienti.
Katram cilvēkam nepieciešams izveidot savu “recepti” traucēto fizisko un sociālo funkciju atjaunošanai, vienlaikus saglabājot stabilu terapeitisko ietvaru.
Ar vienu cilvēku es runāju vairāk, kaut ko izskaidroju un izmantoju vairāk metaforu un tēlu, lai palīdzētu viņam saprast, kas ar viņu notiek. Ar citu es vairāk klusēju un klausos, jo tieši tas konkrētajā brīdī šim cilvēkam ir nepieciešams.
Samaksa un robežas
Samaksa ir tikpat nozīmīga terapeitiskā setinga sastāvdaļa kā pārējie elementi. Cilvēks kļūst spējīgāks piesavināties un integrēt terapijas procesā notiekošās pārmaiņas, ja viņš tajās iegulda — ar naudu, emocionālu un intelektuālu darbu, kā arī iztur diskomfortu, ko rada jaunie terapeitiskā darba ietvari.
Šos centienus var salīdzināt ar ieguldījumu, ko veicam, ejot uz sporta zāli, lai mainītu savu fizisko formu, mācoties svešvalodu profesionālo iespēju uzlabošanai, apmeklējot medicīniskas procedūras, veicot operācijas vai lietojot ārsta nozīmētās zāles. Visos šajos gadījumos mēs veidojam īpaša veida sadarbību ar palīdzības sniedzēju — katram ir sava darba daļa kopīga mērķa sasniegšanai.
Robežas
Ar robežām šeit tiek saprastas profesionālo lomu robežas. Mūsu lomas ir es un otrs cilvēks. Mēs neesam draugi, lai gan attiecību tonis var būt draudzīgs. Tās nav arī vecāka un bērna vai skolotāja un skolēna attiecības, lai gan noteiktos terapijas posmos var parādīties elementi, kas atgādina vecāku funkcijas un kļūst par terapeitiskās stratēģijas sastāvdaļu.
Tas var izpausties, piemēram, terapeita spējā saturēt jeb konteinerēt un interpretēt to, ar ko cilvēks pats nav spējis tikt galā vai ko nav varējis izprast — un tieši tas viņu ir atvedis līdz analītiskajam darbam.
Terapeita uzdevums ir atpazīt un nošķirt terapeitiskajā procesā nepieciešamos “vecāku darba” elementus no reālas vecāka lomas un palikt savās profesionālajās robežās.
Tas ir svarīgi pat tad, ja emocionāli rodas kārdinājums ieņemt citu lomu — vecāka, drauga, priekšnieka, mīļotā cilvēka, skolotāja utt.
Es pētu lai pamanītu un izstrādātu specifiskas neapzinātas fantāzijas un konfliktus, kuri šīs teorētiskās pieejas ietvaros tiek saistīti ar fiziskas slimības pieredzi.
