Realitāte – tas ir jūsu iekšējo stāvokļu spogulis. Vai esat gatavi uzņemties atbildību, vai nē, iemesls tam jebkurā gadījumā būs jūsos. Uztveriet to pilnīgi nopietni! Pieņemiet to jau tagad. Visu, kas jūs neapmierina jūsu dzīvē, izmainīt varat tikai jūs paši. Jo vairāk jūs meklējat vainīgos apkārt, jo vairāk jūs pasliktināt savu pašsajūtu. Sakne jūsu esošajam stāvoklim slēpjas jūsu domāšanā un pasaules uztverē. Ja jūs vēlēsieties kaut ko mainīt, bet nekāda darbība tam nesekos, jūs tā arī paliksit dzīvot tādos neapmierinātības stāvokļos.
K. Jungs reiz teica – ''Ja netiek apzināta iekšējā situācija, tad tā pārvēršas par ārējiem notikumiem, un tad mēs to saucam par likteni’’. Daudzi tic, ka cilvēkam ir jābūt veiksmīgam, lai sasniegtu to, ko vēlas.
Kas tad ir veiksme? Vienkārša definīcija veiksmei ir tāda – jūs saņemat to, ko vēlaties. Jūs nokļūstat tur, kur vēlaties. Daudzi no mums uztver veiksmi, it kā tas būtu kaut kas tāds, kas jānopelna, bet tā tas nav. Veiksme – tā ir dzīves norma. Veiksme nav nekas tāds, kam būtu īpaši jāgatavojas, jānoiet kāds noteikts ceļa posms, līdz vēlamais tiks sasniegts. Tā nav dabā iekārtots. Ja mēs paskatīsimies uz savu ķermeni, tad redzēsim, ka acis ir izvietotas tieši tur, kur tām ir jābūt, lai tās spētu redzēt. Tātad veiksme acīm ir – redzēt. Roka ir radīta, lai ņemtu. Veiksme rokai – saņemt un atdot. Kas notiks, ja mēs acīm priekšā pieliksim rokas? Tās nespēs redzēt to, kas notiek apkārt. Šāds stāvoklis acīm tiks uztverts kā – neveiksme. Tātad, lai saņemtu veiksmi, ir vienkārši jānoņem rokas no acīm. Ir jāļauj acīm izpildīt to dabīgo funkciju. Daba mums ir devusi vēlmes un arī iedalījusi instrumentus, lai mēs tās spētu piepildīt. Daba nekad nebūtu mums devusi to, ko mēs nespējam realizēt. Tas ir pilnīgs absurds, tā nemēdz būt. Viss, kas mums ir dots, to mēs arī spējam realizēt.
Ticība. Kādiem apgalvojumiem ticēsim, tādus notikumus mēs arī sev dzīvē pievilksim. Neapzināti, bet mēs meklēsim visur tādas situācijas, lai apstiprinātu savus iekšējos uzstādījumus. Lai kļūtu laimīgs un dzīvotu piepildītu dzīvi, ir jāstrādā ar savu iekšējo pasauli. Mūsu emocijas nosaka mūsu sajūtas. Ko parasti dara cilvēki? Tā vietā, lai izvērtētu savu uzvedību, savas domas, viņi sāk mainīt citus cilvēkus sev apkārt, neapzinādamies to, ka tas cits ir tikai viņa iekšējo sajūtu ārējais spogulis. Ir vieglāk novelt vainu uz citu, jo tad tas atbrīvo no atbildības uzņemšanās pašam uz sevi. Uzņemties atbildību var būt ļoti sāpīgi un nekomfortabli, jo tad tu saproti, ka nav neviena cita, izņemot tevi, kurš ir spējīgs mainīt tavu dzīvi.
