Kāpēc sāp ķermenis?! No kurienes radās sāpes?! Kas ir vainīgs?!
Atbilde, kas izklausās ierasta un droša — “tie ir gēni”!
Un šī atbilde šobrīd ir ļoti populāra!
It kā kaut kur iekšā ir kļūda, kods, bojājums, liktenis, kuru jūs nekādi nevarat izmainīt!
Un, ja tas ir gēnos — tas nozīmē, ka es neesmu vainīgs, neesmu iesaistīts, nevaru neko mainīt.
Bet interesanti ir tas, ka vairumam slimību gēnu vienkārši nav!
Vai vēlaties šo slimību sarakstu?!
• Šizofrēnija
• Bipolārie traucējumi
• Depresija (visi veidi)
• Panikas lēkmes, trauksmes traucējumi
• Robežlīnijas un narcistiskie personības traucējumi
• Autisms (80–90% gadījumu)
• Alkoholisms un narkomānija
• Anoreksija, bulīmija
• Obsesīvi-kompulsīvie traucējumi (OKT)
• Pēctraumatiskā stresa traucējumi (PTST)
• Parkinsona slimība (ir iedzimtas formas, bet vairumam — sporādiska izcelsme)
• Alcheimera slimība (tikai retas ģimenes mutācijas — ne vairāk kā 1% gadījumu)
• Arteriālā hipertensija
• Išēmiskā sirds slimība
• Miokarda infarkts
• Insults
• Ateroskleroze
• Varikoze
• Cukura diabēts
• Aptaukošanās (Daudzi gēni ietekmē netieši, bet nav “aptaukošanās gēna” vai “diabēta gēna”)
• Metaboliskais sindroms
• Podagra
• Hipo un hipertireoze (vairogdziedzeris)
• Sistēmiskā sarkanā vilkēde
• Sklerodermija
• Multiplā skleroze
• Psoriāze
• Alopēcija (matu izkrišana)
• Bronhiālā astma
• Kairinātās zarnas sindroms
• Čūlas slimība
• Ekzēma, dermatīti
• Hiper-ventilācijas sindroms
• Hroniskā noguruma sindroms
• Fibromialģija (Vispār nav ģenētisku cēloņu. Viss ir funkcionāli, no stresa atkarīgi traucējumi.)
• Krūts vēzis (ir gēns, kas var atbildēt tikai par ~5–10% gadījumu.)
• Plaušu, zarnu, kuņģa, aizkuņģa dziedzera, smadzeņu vēzis — pārsvarā sporādiski, bez gēna.
Ģenētika ietekmē jutību pret mutācijām, bet nenosaka, vai būs vēzis.
• Artroze, osteohondroze, trūces, osteoporoze — nav neviena gēna. Galvenie faktori — mehānika, iekaisums, stresa muskuļu sasprindzinājuma modeļi.
• Neauglība (vīriešiem un sievietēm)
• Endometrioze
• Policistisko olnīcu sindroms
• Impotence (erektilā disfunkcija)
• Anēmijas (izņemot formas kā sirpjveida šūnu)
• Trombozes (daļēji ģenētiskas, bet nenoteicošas. Vairumam — organisma reakcija uz hronisku stresu, iekaisumu, dzelzs vielmaiņas traucējumiem.)
Un tur, kur zinātne patiešām “atradusi gēnu” — tas nenozīmē, ka tieši tas izraisa slimību, bet tikai palielina risku noteiktos stresa apstākļos.
Un visbiežāk tas pat nav gēns, bet “ģenētiska nosliece” no gēnu kopuma, kas var atkārtoties dažādās diagnozēs Un tie nedarbojas bez psihoemocionāliem, uzvedības un vides apstākļiem.
Gēni — tas nav spriedums, bet tikai jutīguma atslēga, reakcijas varianti, fons, uz kura cilvēks dzīvo. Tas ir, tie nenosaka tavu likteni bez tavas līdzdalības.
Viens un tas pats gēns vai to kopums var “klusēt” visu mūžu vienam un ieslēgties citam — jo ieslēdz nevis DNS burti, bet dzīvesveids, emocijas, ieradumi, attiecības, lēmumi.
Tas, kas tiek nodots no paaudzes paaudzē, bieži nav mutācija, bet uzvedības modelis, veids, kā tikt galā ar sāpēm, veids, kā nejust, veids, kā izdzīvot. Tas ir, veids, kā reaģēt uz sāpēm un stresu, kas laika gaitā izraisa līdzīgus fizioloģiskos efektus.
Gēni var pastāstīt, kur esi ievainojams, bet nesaka, par ko kļūsi. Un tas nozīmē, ka vienmēr ir telpa izvēlei, darbībai, apzināšanai, savas dzīves izmaiņām.
“Slimība — tā nav koda kļūda, bet ķermeņa signāls par nesaskaņu ar dzīvesveidu.
Un šajā signālā ir iespēja saprast, kas prasa izmaiņas.”
Un tie nedarbojas bez psihoemocionāliem, uzvedības un vides apstākļiem.
