''Viņam neveicas, tāpēc, ka viņam slikta karma. Neko nepadarīsi – tāds liktenis”… Cik bieži ir nācies dzirdēt līdzīgus izteicienus, kas ir atrodami dažādos ezotēriskajos avotos, un ir stipri iesakņojušies daudzu cilvēku pasaules uztveres sistēmā. Ar vārdu “karma” viņi saprot iepriekšējās dzīvēs nopelnīto – raksturu, ieradumus, kaut ko tādu, kas ir noteikts, ar ko cilvēks piedzimst šajā dzīvē. Vēl par karmu sauc senču grēkus, ģimenes lāstus, kurus cilvēkam pret savu gribu šajā dzīvē ir “jāatstrādā”. “Vecāki alkoholiķi – tātad atstrādā pelnītu karmu, pats esot bijis alkoholiķis iepriekšējā dzīvē un savus grēkus ir atnācis izpirkt šajā dzīvē”.
Var, protams, turpināt ticēt karmai un visu novelt uz neveiksmīgo likteni, bet man vienmēr ir bijusi sajūta, ka “sliktam liktenim” ir citi iemesli. Cilvēkam dzimšanas brīdī tiek dots liktenis – tās ir viņa iedzimtās vēlmes, intelekts un viņa rakstura īpašības. Liktenis nekad nav “slikts” jau pašos pirmsākumos. Katrs liktenis savā potenciālā ir pozitīvs, jo katrs cilvēks atnāk uz šo pasauli, lai realizētu savu “gribu”.
Mēs pilnībā esam atbildīgi par to jau no dzimšanas un līdz pašām beigām. Neviens cits, izņemot mūs. Vecāki mums iedod startu šai dzīvei, bet tālāk mēs lidojam paši. Viņi ir atbildīgi par savu darbu, to, ko ir izdarījuši. Mēs jau tālāk atbildam par to, ko darām paši. Par mūsu attīstību un realizāciju vai arī nerealizāciju.
Mēs esam piedzimuši tieši tiem vecākiem, tieši ar tādām rakstura īpašībām, kuras mums ir nepieciešamas attīstībai. Tieši tajā laikā, kad tas bija vajadzīgs, un tieši tajā vietā, kura mums ir vajadzīga, un tajos apstākļos, kuri ir vajadzīgi mums, kuri jau pēc tam noteiks mūsu iekšējās pasaules stāvokli. Tālāk jau mēs vai nu virzāmies vajadzīgajā attīstības virzienā un saņemam savu laimīgo likteni, vai arī paliekam stāvot uz vietas un sūrojamies, ka dzīve tā arī nav izdevusies.
Par ko tad atbild vecāki? Vecāki audzina un apmāca, dod attīstību jau iedzimtajām rakstura īpašībām un īpatnībām. Kur šeit ir problēma? Tajā, ka vecāki uztver savus bērnus caur sevi, caur savu pasaules uztveri, tāpēc arī mēģina ieaudzināt to savam bērnam, caur savu bērnu cenšas realizēt savas nepiepildītās vēlmes. Bet bērnam jau no dzimšanas piemīt citas iedzimtās vēlmes un īpašības, kuras vecāki savas nezināšanas dēļ mēģina apspiest, cīnīties ar tām.
Izmainīt bērna iedzimtās rakstura īpatnības, vēlmes, kas ir dotas jau piedzimstot, ir neiespējami! Tāpēc arī bieži audzināšanas rezultāts ir traumējošs, un bērns tā arī paliek, neattīstījis savus iedzimtos talantus. Nelaimīgie vecāki, kuri tik daudz cerību lika uz saviem bērniem, mēģinot realizēt sevi caur viņiem! No vecāku puses bērnībā apspiestie (stingri audzinātie) bērni izjūt grūtības ar sevis realizāciju pieaugušo dzīvē. Viņu talanti, caur kuriem cilvēks izpauž sevi pieaugušo dzīvē, tā arī netika attīstīti, tāpēc iespēja tādiem bērniem būt laimīgiem ir daudz zemāka.
Te arī ir jūsu tā saucamais liktenis, kas “nāk” no bērnības. Daži vecāki ar savām audzināšanas metodēm no saviem bērniem (neapzinādamies to!) izaudzina noziedzniekus, zagļus, pedofilus, transvestītus, sadistus, izvarotājus. Neviens cilvēks par tādu nepiedzimst – tas viss ir audzināšanas seku rezultāts!
Cilvēka karma: liktenis tavās rokās. Kā mēs uzvedamies dažādās situācijās un kā esam pieraduši reaģēt – tas patiesībā arī ir tas, kas veido mūsu likteni. Cilvēka zemapziņā ir paslēpts viņa liktenis. Mūsu rīcība ir rezultāts mūsu iedzimtajām vēlmēm, kuras mēs bieži neapzināmies, jo tās ir paslēptas zem mūsu kļūdainās domāšanas. Jebkura mūsu rīcība sākas no mūsu pašu izvēles. Tad, kad šī rīcība ir notikusi – mēs saprotam, ka tam tā arī vajadzēja būt. Mēs esam piedzimuši, lai izdarītu izvēles savā dzīvē. Tālāko noteiks mūsu attīstības vai neattīstības līmenis, mūsu talantu realizācija vai nerealizācija – tas viss nosaka mūsu reakciju un tādējādi veido mūsu likteni.
Mēs ejam cauri savai personīgajai izvēlei (paši to darām!), un no dzimšanas līdz nāvei ar šo izvēli nesam atbildību par savu dzīvi. Visa atbildības pilnība par mūsu dzīvi un jebkuru rīcību guļ uz mūsu pleciem. Tas liktenis, kurš mums ir noteikts jau no pirmsākumiem, – realizēts vai nepiepildīts,- ir atkarīgs tikai no mums pašiem.
Cilvēka karma: mēs esam atbildīgi par savu likteni. Mēs savā ķermenī izdzīvojam mums jau “ieliktu” likteni (rakstura īpašības) un ar savu izvēli mainām tos iekšējos stāvokļus, kuri jau tur ir. Ja mēs dzīvojam tādu dzīvi, kādu vēlamies, un turpinām attīstīt sevi, mēs augam un saņemam laimīgu likteni. Ja mēs dzīvojam ne savu dzīvi, darām darbu tikai tāpēc, lai nopelnītu dienišķajiem maksājumiem (lai arī pie sevis to ienīstam), mēs neattīstāmies, – un saņemam likteņa triecienus.
Katrs ir atbildīgs pats par savu likteni katru dienu, katru minūti! Mēs varam vainot visu pasauli savās likstās, tā arī pavadot visu dzīvi apvainojumos, bet varam arī izmainīt savu attieksmi pret notiekošo un pateikt sev: “Tikai es izvēlos, kā justies, tikai es izvēlos, kā dzīvot savu dzīvi!” Ticība karmai aizved cilvēku no atbildības par savu dzīvi, traucē analizēt un izsekot savu dzīvi, pakļaujot to garīgajam aklumam.
Iepatikās raksts? Padalies ar draugiem!
