Projekcija – tā ir psiholoģiskā aizsardzība, kura notiek tad, kad cilvēks nepazināti pārnes vai pieraksta savus personīgos pārdzīvojumus otram cilvēkam.
Projekcija – tas ir tad, kad es domāju, ka zinu, ko domā, grib un jūt cits cilvēks, attiecībā pret mani. Projekcija – tas vienmēr ir neapzināts process. Tad, kad es pieķeru sevi domājam cita cilvēka vietā, tas jau ir apzināšanās moments. Es saprotu,ka tās ir manas domas, kuras es projicēju otram cilvēkam. Projekcijas problēma ir tieši tajā, ka tā ir neapzināta un notiek automātiski. Kamēr es to neapzinos, patiesībā es sarunājos pats ar sevi.
Piemēram, ja es izjūtu spriedzi, tad tas ir tāpēc, ka tajā momentā es esmu sadalījis sevi uz divām pusēm; es – tas, kurš jūt spriedzi un es – tas, kurš pats to ir izveidojis.
Izveidot spriedzi es varu ar dažādiem paņēmieniem: pašam to nepazinoties, vainoju vai kritizēju sevi, pats sev visu laiku piekasos. Tāpēc tā daļa, kura ir saspringusi, akurāti uzklājas uz otra cilvēka (iedomātā sarunu biedra) tēla, un man tad liekas, ka viņš mani kaut kā kritizē, vaino, piekasās un domā par mani sliktu. Es neapzinos, ka tā patiesībā ir mana apslēptā daļa, manas domas par sevi. Dabīgi, ka es jutīšos slikti ar to otru cilvēku, pat tad, ja tajā brīdī otrs cilvēks jūt, vēlas un domā vispār kaut ko citu. Viņš var būt aizņemts tieši ar to pašu, ar ko es – projicē savas sajūtas uz mani.
Rezultātā mēs nevis sarunājamies viens ar otru, bet vedam katrs savu iekšējo dialogu, tāpēc bieži nesadzirdam to, ko mums saka sarunu biedrs. Projekcija traucē attiecībās būt pašam, bloķē spontanitāti un jebkuru normālu vēlmju izpausmi. Nekāda apmaiņa tādos brīžos starp cilvēkiem nenotiek.
Katrs atrodas savā iekšējā pasaulē un partneris kalpo tikai tam, lai būtu kā ekrāns iedomātajai projekcijai, kuru cilvēks pat nepazinās. Pavērojiet sevi sarunās ar otru cilvēku. Vai tas, ko jūs domājat, ka viņš domā par jums, nav jūsu pašu domas par sevi?
