“Mēs visi esam ģēniji. Bet, ja jūs vērtēsiet zivtiņu pēc viņas spējām uzrāpties kokā, tad viņa nodzīvos visu dzīvi domājot, ka ir muļķe.” (A. Einšteins) Cilvēks dzīvo un nesaprot, kāpēc viss notiek pretēji viņa gribai. Viss notiek, viņam pašam nezinot, kas un kā? Viņā ir kaut kas tāds, kas pavēl rīkoties un domāt. Tātad viņš nepavisam neapzinās sevi. Ja viņš sevi neapzinās, viņš guļ, lai gan viņš neko nezina par miegu. Mēs visi rīkojamies atkarībā no savām iedzimtajām psihiskajām īpatnībām. Tāpat kā it visam dabā ir savas īpatnības, tāpat arī mums – cilvēkiem – katram ir savas īpatnības, kuras nevar pārveidot. Kāpēc tā ir? Mēs taču redzam, ka mums apkārt dzīvo dažādi cilvēki, – dažādi pēc rakstura, pēc prāta uzbūves, pēc uzvedības. Kādam ir zelta rokas, kādam ir izteikta muzikālā dzirde. Kāds ir aktīvs un viņam patīk būt sabiedrībā, kāds ir mājās sēdētajs un klusētājs. Visi ir ļoti dažādi. Izrādās, ka tā nav nekāda nejaušība. Cilvēki piedzimst dažādi, lai izpildītu dažādus uzdevumus, tāpēc mēs domājam atšķirīgi, uzvedamies dažādi un uz pasauli skatāmies katrs citādāk. Mums ir dažādi mērķi un dažādas dzīves vērtības. Iedomājieties – tas ir pat pilnīgi normāli. Tas pat ir nepieciešami! Piemēram, zvēri izskatās dažādi, bet iekšēji visiem ir vienādas vēlmes – ēst, dzert, gulēt un elpot. Mēs, cilvēki, ārēji izskatāmies vienādi, bet iekšēji mēs visi esam dažādi, mums katram ir savas vēlmes un dzīves vērtības. Katram ir savs iekšējais saturs, bet, tā kā tas viss ir iekšēji, mums ir grūtāk šo atšķirību apzināties/redzēt. Tāpēc daudzi viedie ir teikuši: “Vienīgais cilvēka uzdevums ir iepazīt pašam sevi, jo tad, kad viņš iepazīst pats sevi, viņš iemīl arī otru cilvēku, caur sevi.” Viens cilvēks nevar visu zināt un visu prast. Tāpēc mēs dzīvojam sabiedrībā, kur mēs izmantojam viens otra augļus. Katrs kaut ko atdod un kaut ko saņem pretī. Tikai apvienojoties un kopā strādājot, mums ir viss, kas ir nepieciešams dzīvei. Kāds apmāca bērnus, kāds projektē, kāds vada valsti… Sistemātiskā vektoru psiholoģija apraksta, ar kādām psihes īpatnībām un rakstura īpašībām cilvēks ir piedzimis. Šīs īpašības nevar izmainīt, kā arī nevar iegūt kādas citas, – tās var tikai attīstīt vai apspiest. Viss ir atkarīgs no vides, kādā cilvēks ir audzis. Vektors – ir cilvēka uzvedības funkcionālais modelis, kurš nosaka cilvēka dzīves scenāriju, domāšanas veidu, seksualitāti. Vēlme – tā ir visa pamats, kas arī veido mūsu personību. Tā arī ir mūsu zemapziņa. Katrs mūsu “Es” – tā ir vēlmju kopa zemapziņā, kuras realizējot (attīstot), mēs iegūstam labsajūtu. Šī vēlmju kopa sastāda ikviena cilvēka dzīves lomu, kas ir ielikta mūsu neapzinātajā (zemapziņā), lai mēs izpildītu mūsos ielikto funkciju. Šīs vēlmes mūsos ir ieliktas un apgādātas ar visiem instrumentiem, bet nav nodrošināts, ka tās tiks piepildītas. Lai tās piepildītu, nepieciešams pamatīgs darbs ar sevi. Pirmais, kurš palīdz mums tās attīstīt un piepildīt, ir mūsu vecāki un apkārtējā vide. Cilvēka psihe vairs nav nekāds noslēpums, un sistēmiskā vektoru psihoanalīze pierāda to. Ar šo zināšanu palīdzību cilvēks var paskatīties uz dzīvi no pilnīgi visām pusēm. Paskatīties uz savu dzīvi no putna lidojuma. Ar šo zināšanu palīdzību cilvēks var iepazīst sevi un cilvēkus sev apkārt. Šīs zināšanas ir unikālas, un tajās iegūtie rezultāti ir noturīgi. Jūsu domāšana izmainās uz visiem laikiem. Jums vairs nebūs jātērē laiks, mēģinot pārmainīt otru cilvēku, jums vairs nebūs gadiem jādzīvo smagos aizvainojuma stāvokļos, jums vairs nevajadzēs piespiest sevi kādam piedot vai kaut ko aizmirst. Jūs iegūsiet zināšanas, kuras jums paskaidros, kāpēc jūsu dzīve ir tieši tāda.