Mums tā patīk ciest! Vienkārši uz līdzenas vietas izdomāt sev problēmas, un tad sākt tās piepildīt ar visiem atribūtiem – jūtām, domām, emocijām. Mēs pat izdomājam dziesmas ciešanām: ‘’Miglā asaro logs, ko tur liegties, nav vērts, tikai tevi es mīlējis esmu…’’ un varam sākt izjust savas ciešanas pilnā apmērā, guļot gultā un raugoties griestos. Mēs ciešam ar tādu kā lepnumu – labāk noslēpšos no visiem tālāk, nemaz nenāciet man klāt …lai arī dziļi sirdī es vēlos, lai mani atrastu un pažēlotu. Lai saprastu, ka ar mani nedrīkst tā izrīkoties. Man taču ir tik viegli ievainojama dvēsele!
Ja jūs esat ko tādu novērojis sevī, tad pajautājiet – vai tiešām saplēsta krūze ir pati lielākā dzīves traģēdija? Vai tā ir svarīgāka par attiecībām ar savu bērnu, kurš šo krūzi saplēsa? Vai tiešām salūzusi mašīna ir pasaules gals?
Nekādā gadījumā neapspiediet savus pārdzīvojumus. Tieši pretēji, ejiet kontaktā ar tiem, esiet atvērti tiem! Un tieši šajā stāvoklī, atklāti, liekot roku uz sirds, paskatieties uz situāciju reāli. Bez noliegšanas vai pārspīlēšanas. Paskatieties uz to, kas ir kas, un kā tas ir patiesībā. Ciešanas – tas nav nekas slikts. Slikti ir tad, ja jūs sākat ciest, kad ciešanām īstu,reālu iemeslu nemaz nav, un uz ilgu laiku ieciklējaties šajā stāvoklī. Pieņemiet savas ciešanas un savas sāpes, dodiet sev iespēju nedaudz “paciest”. Izdzīvojiet šīs sajūtas līdz pašām saknēm un tad nāciet ārā! Dzīve turpinās!
Iepatikās raksts? Padalies ar saviem draugiem!
