Stāsta, ka kāds sirmgalvis 70 gadu vecumā pameta savu tiltu un aizbrauca dzīvot uz laukiem, lai beidzot iegūtu ilgi gaidīto mieru. Bet tur viņš visu nakti grozījās pa gultu un nekādi nevarēja aizmigt – viņu tā nospieda un baidīja šis neizturamais klusums. Nomocījies, viņš beigu beigās atgriezās savā vecajā vietā, tievs un briesmīgs – kā spoks, un mierīgi aizmiga zem Londonas tilta. Saldi šņāca zem burbuļojošas upītes šupuļdziesmas, zem apavu klaudzieniem, ratu dārdoņas ( Marks Tvens “Princis un ubaga zēns”).
Mūsu ieradumi pārtop par mūsu raksturu. Mūsu raksturs veido mūsu dzīvi. Cilvēkam ir ļoti grūti atlaist savus netikumus, bēdas, sāpes, pārdzīvojumus, jo atlaižot tos, viņš atradīsies briesmīgā tukšumā. Kā gan viņš varēs dzīvot bez visiem mīnusiem, ja plusus nav varējis sev izveidot? Vai esat domājuši, kā jūs dzīvotu, ja vienu dienu jums vairs nebūtu par ko uztraukties? Vai jūs vispār spētu tā dzīvot? Vienkārši baudīt un nedomāt ne par ko? Savāda sajūta, vai ne? Parasti raksturīgas šādas atrunas:“Es neprotu, es vienkārši neprotu priecāties par to, kas notiek šajā brīdī”…
Lai cik tas savādi arī nebūtu, bet, lai dzīvotu labi, arī ir vajadzīgas dažas iemaņas. Prasme dzīvot labos apstākļos, protot no tā saņemt prieku, prasme priecāties tā vietā, lai būtu sliktā garastāvoklī. (Garastāvoklim arī ir nepieciešams treniņš. Tas ir ne tikai nosacījums, bet arī pieradums.) Parasti labi padodas tas, ko mēs daudz praktizējam. Atcerieties, ka skolā vislabāk padevās tas priekšmets, kurš patika, un mēs to labi pārzinājām.
Mūsu ķermenis ir pakļauts pieradumiem: parasti ir vajadzīgs laiks aklimatizācijai, pat tad, ja mēs pierodam pie daudz labāka klimata pēc daudz skarbāka. Aklimatizācijas procesā mēs pat varam slimot, jo procesā, kad notiek veco ieradumu nomaiņa uz jauniem, mēs varam izjust iekšēju diskomfortu. Mēs taču tik ilgi esam dzīvojuši šajās negatīvajās sajūtās! Piemēram, sportists. Viņš lēnām pierod, lai saņemtu labpatiku no fiziskās slodzes: tam, lai sports “ieietu” viņa dzīvē, ir vajadzīgas ne mazāk kā 20 stundas regulāru treniņu, tāpat daudziem cilvēkiem trenažieri vai aerobikas nodarbības ir smags slogs, nevis endorfīnu prieks.
Saprotams, ikdienas ieradumi nevar strauji nomainīties uz jaunajiem. Ja jūs pārliekat vannas istabā savu zobu birstītes trauciņu citā vietā, tad pirmajā laikā mēģināsiet pēc tā sniegties vecajā, ierastajā vietā; kaut gan ar prātu labi zināt, ka tas tagad atrodas citur. Mazus ikdienas ieradumus ir grūti izmainīt uz ko labāku: es, piemēram, sākumā nevaru pierast pie jauniem telefona numuriem, pat ja tie liekas daudz ērtāki nekā iepriekšējie (daudz vieglāki) – sākumā, vienalga, ir neērti pierast. Vai sapratāt manu domu? Tad ejam tālāk.
Protams, ka kaut kur pagātnē ir noslēpts iemesls – dzīvot slikti, bet, lai atbrīvotos no šī ieraduma, zināšanas par šo ieradumu, tā vēsture pat nav tik svarīga. Slikti dzīves apstākļi iemāca cilvēku domāt sliktu, ciest un izjust diskomfortu. Domāšanas veids, ko izraisījuši tādi apstākļi, traucē viņam dzīvot komfortabli un atrasties labā garastāvoklī pat tad, kad apstākļi ir kļuvuši labāki. Cilvēks nespēj tos pamanīt, viņš dzīvo iepriekšējā realitātē, kuru ir izveidojuši viņa ieradumi. Ja pieradums pie sliktā ir pietiekami iesakņojies, tad cilvēks pārtaisa apkārtējo vidi pēc savām iekšējām sajūtām un atkal izveido to ierasti neērtu, tādu, kas nespēj apmierināt viņa vajadzības.
Medicīnā to sauc par fantomās sāpes sindromu – pašas ekstremitātes vairs nav, bet sajūtas vēl ir tik spēcīgas, ka cilvēks domā, ka tā ir realitāte. Tas ir kā aizsardzības mehānisms, lai nesajuktu prātā no neatbilstības savai iedomātajai realitātei. Diemžēl mūsu zemapziņai ir svarīgi, lai mums būtu taisnība, nevis lai dzīvotu laimīgi.
Atcerieties filmu ar Tomu Henku uz vientuļas salas. Viņš tur bija nodzīvojis tik ilgi, ka vairs nespēja atgriezties pilsētā, kur viņu gaidīja ģimene, draugi. Lai spētu pierast pie labiem apstākļiem, nav jādzīvo uz vientuļas salas. Pieradums dzīvot neērtu dzīvi izpaužas katru dienu gan lielās lietās, gan sīkumos. Piemēram, ir cilvēki, kas dzīvo divistabu dzīvoklī, bet gadiem neizmanto otru istabu, jo ir pieraduši dzīvot saspiestībā (kaut, dzīvojot saspiestībā, sapņo: “Ak, ja mums būtu vairāk vietas!”).
Pieradums pat var ņemt virsroku pār sapņiem un vēlmēm. Nereti cilvēki gadiem gaida “nebaltas dienas”, glabājot nevajadzīgas, traucējošas mantas, kurām nav pat nekādas sentimentālas nozīmes. Viņu “nebaltā diena” vienmēr ir ar viņiem – viņu piebāztajā un neērtajā dzīvoklī. Jums droši vien ir nācies satikt cilvēkus, kuri neprot atpūsties? Viņi to pasniedz ar tādu kā lepnumu: “Man nav ieraduma velti tērēt laiku!”, “Laiks ir nauda!” Un tad viņi vēl brīnās, kāpēc viņi jūt nogurumu, nespēku, pastāvīgu pārpūli, galvassāpes, psihosomatiskus stāvokļus, aizkaitināmību, nomāktību! Vēl viņiem ir ļoti raksturīgi atlikt naudu “melnajai dienai”, dārgākam kapam.
“Kāpēc, saņemot tik labu naudu, tu neuzlabo savu dzīvi?’’ Dīvaini ir atlikt naudu nebaltām dienām, kaut gan, dzīvojot tādu dzīvi, nevar zināt, kad tā melnā diena var pienākt vai kļūt vēl melnāka. Kāpēc tā vietā, lai gaidītu to melno dienu, neveidot daudz gaišāku šodienu, kurā dzīvot? Rītdiena var arī nepienākt. Bet nē, viņš atradīs kaut ko jaunu, lai savilktu savā alā. Neatkarīgi no ienākumiem, šis cilvēks dzīvo pastāvīgās bailēs no nabadzības, un tāpēc netērē naudu vispār. Dzīvo tā, it kā būtu bankrotējis. Ieraudzījāt sevi?
Vismazāk no nāves baidās tie cilvēki, kas ir apmierināti ar savu dzīves kvalitāti un ir realizējuši sevi sabiedrībā. Ja cilvēks “nedzīvo”(pēc personiskajām izjūtām), vai arī viņa dzīves kvalitāte ir ļoti zema, vai sliecas uz vienu pusi (“tikai strādāt”), tad nāve viņam izraisa spēcīgas bailes, un viņa zemapziņā veidojas pastāvīgs stress un bailes no gaidīšanas. Jo labāk cilvēks dzīvo, jo mazāk viņš baidās no nāves.
Ir cilvēki, kas sēž vienā darba vietā gadiem, pat tad, ja darbs viņus neapmierina. Darbā, kuru viņi nevar ciest. Viņi motivē savu “uzticību” darbam ar to – “kurš ir teises, ka jaunā vieta būs labāka?” vai arī “visur ir sava garoza!”. Viņi tik tiešām tā arī domā, jo ir pieraduši pie apstākļiem, kuros atrodas. Ieņēmuši šo domu galvā, viņi sēž savā ierastajā vietiņā, pat nemēģinot paskatīties, ka tur aiz stūra viņus gaida daudz spožāka dzīve.
Sevis un pasaules uztvere – tie ir ieradumi, kuri parasti krājas daudz ilgāk nekā ikdienišķie. Iedomājieties, ka jums ir kāds ieradums, kurš ir krājies vairāk nekā divdesmit gadus. Vai pat trīsdesmit. Piemēram, doma, ka jūs varētu nemīlēt. Tādas domas parasti uzplaukst galvā, kad satiekat jaunu cilvēku savā dzīvē. Vai arī, jūs esat pieradis pie tā, ka miera periods noteikti pāries stresa periodā, bet, ja tas tomēr nenotiek, jūs neapzināti meklējat šo stresu paši, lai nesaņemtu to nesagatavoti.
Ieradums (tanī skaitā ieradums būt nelaimīgiem) parasti kļūst ne tikai par dzīves, bet arī paša rakstura daļu. Gabaliņu no sevis jūs nevarat vienkārši izmest atkritumu kaudzē. Vecā ieraduma vietā ir jāizaudzē jauns ieradums – citādi izveidojušos tukšumu aizņems iepriekšējais ieradums, atjaunojoties. Ja jūs gribat atbrīvoties no ieraduma dzīvot slikti, necīnieties ar to, bet nomainiet to ar kādiem citiem labākiem ieradumiem. Nevis “es atteikšos no kaut kā”, bet gan – “tā vietā es darīšu to”.
Kādā grāmatā manu uzmanību piesaistīja šīs rindas:
“Cilvēki nez kāpēc apēd kaut ko garšīgu vai dara sev kaut ko patīkamu tad, kad ar viņiem notiek kaut kas slikts. Tad, kad viņi slikti jūtas. Viņi uzskata, ka tādējādi sevi lutina, bet patiesībā viņi sev izveido nosacījuma refleksu: organisms ar nepacietību gaida, kad notiks kaut kas slikts. Un paši sev neapzināti “pasūta” tādas situācijas.”
Tāpēc rīkojieties pretēji: lutiniet sevi vai apēdiet kaut ko garšīgu tad, kad esat izdarījis kaut ko veiksmīgu vai vienkārši jūtaties labi. Tādā veidā jūs sev veidosiet nosacījuma refleksu.
Bieži mēs pat neapzināmies savu ieradumu būt nelaimīgiem. Pieradums pie sliktā ir daudz grūtāk pamanāms gan mums pašiem, gan apkārtējiem (smēķēšana, piemēram), un daudz biežāk tiek uztverts nevis kā kaut kas iegūts, bet kā pašam raksturīgs, daļa no sava rakstura. Vecos ieradumus ir grūti lauzt, bet lai izstrādātu jaunos, ir vajadzīga prakse un laiks. Pat tad, kad jaunie ieradumi jau ir izstrādāti, stresa situācijās tie īslaicīgi var piekāpties vecajiem. Tādos momentos sevi vajag atbalstīt, nekrist izmisumā, bet vienkārši turēt grožus rokās un vest sevi tuvāk labajam ieradumam. Tas ir iespējams. Lai izdodas!
Iepatikās raksts? Padalies ar saviem draugiem!
