Pats sarežģītākais dzīvē ir – nesarežģīt savu dzīvi.
Ir cilvēki, kuriem ir pieradums samežģīt savu dzīvi. Cik bieži ir tā, ka problēma pastāv tikai mūsu iztēlē, bet realitātē tās nemaz nav. Mēs varam ‘’cepties’’ par to, kas vēl nemaz nav noticis, vai arī par to, kas jau sen ir noticis, bet realitātē problēmas nav. No oda mēģinām uzpūst ziloni. Ja jums tā ir, tad es jums ieteiktu izdarīt divas lietas – piezemēties un pajautāt sev:
1.Kas patiesībā notiek?
2.Ko es gribu, kas lai notiktu?
“Uzvilktās” emocijās mēs neesam spējīgi adekvāti novērtēt notiekošo un pat neaizdomājamies, kas tad mūs izsita no sliedēm; ko mēs tik ļoti gaidījām, bet nesaņēmām? Kas aizgāja ne pēc scenārija? Pie jebkuras notikumu attīstības mums jau ir gatavi scenāriji galvā. Ja kaut kas notiek, kas mūsu scenārijā nav ietverts, tad mēs iekšēji pazaudējamies, un mums zūd pamats zem kājām, jo nav iekšējās sagatavotības. Mēs neļaujam notikumiem izvērsties tā, kā tas ir noticis.
Ļaujiet notikumiem attīstīties jebkurā no miljons iespējamības variantiem. Tad, kad jūs iemācīsieties to darīt, rezultāts jūs priecēs. Pieņemt, ka notikums var atrisināties pat pēc tāda scenārija, kādu jūs pat savā galvā neesat izveidojis. Turpinājums sekos 🙂
