Apspiest emocijas sevī, protams, ir vienkāršāk, nekā izprast pašu iemeslu. Sevis izzināšana pieprasa neatlaidīgu darbu, īpaši tiem, kuri jau no mazotnes ir tikuši stipri ierobežoti. Apspiešana, lai arī tā ir saistīta ar piepūli, pakāpeniski pāriet ieradumā. Lai spētu izprast sevi, ir jābūt apveltītam ar vēlmi iedziļināties sevī, atvērtību visam jaunajam, sensitivitāti. Lai sevī kaut ko apspiestu, vienalga, kādā formā tas arī nenotiktu, nav nepieciešams stimulēt apziņu. Var tā arī dzīvot – ar prāta slinkumu. Apspiešana ir pats vieglākais un mulķīgākais veids, kā atbildēt uz dzīves triecieniem.
Apspiešana – tā ir piekrišana idejai, lomai, izveidotam tēlam, kas rada iekšējo aizsardzību, respektablumu.
Izpratne nes sevī atbrīvošanos, bet apspiešana vienmēr ierobežo, noslēdzas sevī. Bailes kādas autoritātes priekšā, bailes, kas rodas no neapmierinātības, bailes no sabiedrības uzskatiem veido ideoloģisku patvērumu tajā fiziskajā atspoguļojumā, pie kā vēršas prāts.
Šis patvērums, lai kādā līmenī tas arī nebūtu, vienmēr tiek uzturēts ar baiļu palīdzību. Bailes jau tālāk veido sublimācijas, racionalizācijas vai kādu noteiktu uzvedības veidu, vienalga, kādu – tie visi ir dažādi apspiešanas veidi. Apspiešana sāks sev meklēt izeju; tā izeja var parādīties fizisku slimību veidā vai kādas ideoloģiskas idejas veidā. Samaksa ir atkarīga no tā, kāds ir cilvēka iedzimtais temperaments un rakstura īpatnības.
(Pēc Džidu Krišnamurti darba “Dzīves problēma”).
Mans komentārs P.S.
Neapzinoties savu negatīvo domu iemeslu, tām pa virsu likt pozitīvus apgalvojumus – ir vardarbība pret savu psihi. Jūtīgi cilvēki iedzīvojas vēl lielākās bailēs no tā, ka viņiem ir jāapspiež savas negatīvās domas, jo citādi tās spēj materializēties (tā vēsta pozitīvās domāšanas koncepcija). Kaut gan pašiedvesma spēj sniegt vienīgi to, ka cilvēkam it kā kļuva mazliet labāk.
Strādā tikai dziļa sevis, savu iedzimto īpašību un rakstura īpatnību izpratne, kas arī nosaka to – kādas ir katra cilvēka dziļākās iekšējās vēlēšanās, kāds ir viņa domāšanas veids, kāds viņš ir attiecībās ar citiem cilvēkiem, kāds ir viņa uzvedības scenārijs stresa situācijās, un kā viņš sevi pilnveido. Tāpēc vienkārši ticēt savām domām, kas ļoti bieži stāsta stāstus, kuri liek justies nomāktam, nav vērts. Vajag apzināties, kas stāv aiz šīm domām. Kādu funkciju tās nes sevī, jo domas apraksta tikai to, kādas vēlēšanās mums ir zemapziņā.
