Pie manis bieži nāk cilvēki ar šādiem stāvokļiem, jo man pašai ir šāda pieredze un es ļoti labi zinu, ko šie cilvēki jūt. Es sev esmu izfiltrējusi, kas patiesībā ir zem uzmācīgajiem stāvokļiem – tā ir neizdzīvota emocionālā spriedze, iestrēgušas emocijas no traumatiskā notikuma. Nepabeigtības sajūta, ka kaut kas nav izdarīts līdz galam. Piemēram, uzmācīga roku mazgāšana – "normālam" cilvēkam ir šī sajūta, ka viņš ir nomazgājis rokas, uzmācīgos stāvokļos šīs sajūtas nav, un tāpēc cilvēks atkal un atkal atkārto šo rituālu, lai iegūtu šo sajūtu. Uzmācīgās domas ir par NEPABEIGTU STĀVOKLI . Sajūtas vienmēr ir par emocijām un ja cilvēks nespēj sasniegt šo "pabeigtības" stāvokli, viņš to darīs atkal un atkal. Ir stāvokļi, kad cilvēks sev zīmē iztēlē bildi, ka viņš kādam varētu kaut ko izdarīt (iedurt, nogalināt utt). Viņa veselais saprāts zina, ka viņš nekad neko tādu neizdarīs, bet nepabeigtības sajūta rāda tādas bildes. Neizdzīvota agresija, dusmas, naids- tas viss guļ zem uzmācīgiem stāvokļiem. Cilvēks to neapzinās un sāk baidīties, ka kādā momentā viņš pazaudēs kontroli un to visu var realizēt. Bet realitātē tas nekad nenotiek (es šeit rakstu un ar mani nekas nav noticis), bet pat no šī fakts zināšanas cilvēkam nepaliek vieglāk. Kāpēc es šo rakstu? Tāpēc, ka cilvēki, kuri cieš no šādiem stāvokļiem, baidās par to runāt, kaunās no savām domām, sauc tās par sliktām un briesmīgām. Viņiem liekas, ka viņus nosodīs par šīm domām, padomās, ka viņi ir jukuši. Tad, kad es no tā cietu, es gribēju iet uz policiju, lai mani arestē, jo man bija bail, ka es tiešām kaut ko tādu varētu izdarīt, sajukt un izdarīt, bet ar sajukšanu te nav nekāda sakara. Šie stāvokļi ir pavisam par kaut ko citu! "Speciālisti" nezina, kā palīdzēt cilvēkiem ar šādiem stāvokļiem, kā tikai izrakstīt kaudzi ar antidepresantiem. Tikai tie nepalīdz atrisināt problēmu. Lai izietu no šiem stāvokļiem ir jāizdzīvo neizdzīvotais, un tas varbūt ļoti sāpīgi, bet ne tik, lai visu dzīvi ciestu no uzmācīgiem stāvokļiem. Iepatikās raksts? Padalies ar saviem draugiem!
