Šajā rakstā es gribu ar tevi parunāt par uzmācīgiem stāvokļiem un uzmācīgu iekšējo dialogu. Tas viss ir viens un tas pats, lai arī izpauž sevi dažādās formās. Pirms daudziem gadiem es pati cietu no visiem šiem stāvokļiem un zinu, kādas ir šīs sajūtas.
Obsesīvi kompulsīvie traucējumi ir trauksmes stāvoklis ar uzmācīgām domām, kas rada diskomfortu, bažas, bailes un uztraukumu. Cilvēks veic atkārtotus uzvedības moduļus (nepamatotas darbības un piespiedu uzvedību), lai mazinātu šo trauksmi. Obsesīvi kompulsīvo traucējumu simptomi izpaužas kā atkārtota un rūpīga roku mazgāšana, apkārtējās vides tīrīšana un kārtošana, atkārtota dažādu priekšmetu (piemēram, aiztaisītu durvju) pārbaudīšana, apsēstība ar seksuālām, vardarbīgām vai reliģiskām domām, baidīšanās no atsevišķiem skaitļiem, kādas darbības vairākkārtēja izpildīšana pirms došanās gulēt.
Nav nozīmes, no kādas OKT (obsesīvi kompulsīvie traucējumi) formas tu ciet, tāpēc ka būtībā pats galvenais iemesls ir viens un tas pats – pieķeršanās pie noteiktām pārliecībām, automātiskā domāšana un iestrēgusi emocionālā spriedze (neizdzīvots pārdzīvojums, kurš ir izstumts no apziņas, un ko cilvēks pats nespēs apzināties kā saistītu ar saviem OKT). Tās var būt domas par baktērijām un bailes no kādiem vīrusiem, kā dēļ tu mazgā rokas 200 reizes dienā, baidies pieskarties dažādiem priekšmetiem, nez cik reižu pārbaudi, vai durvis nav atstātas neaizslēgtas, gāzes plīts ieslēgta, lai arī zini, ka sen jau esi to izslēdzis. Iespējams, tu pastāvīgi domā, ka vari nodarīt pāri kādam vai pat nogalināt kādu no saviem tuviniekiem, vai arī tev ir kāda cita uzmācīgas domāšanas formas izpausme.
Doma pati par sevi – tā ir informācija, tēls, skaņa, vārds, apraksts vai priekšstats par kaut ko. Nekāda spēka pašā domā nav. Spēku tu piedod pats, neapzināti ieciklējoties šajā domāšanas procesā, un tad tev apkārt vairs neviens neeksistē, izņemot tavas domas un vēlmi atbrīvoties no šī stāvokļa.
Iekšējais dialogs – OKT sākums
Jebkurai novērojamai parādībai ir savs sākums un beigas. Ja mēs runājam par iekšējo dialogu, tad to var apzīmēt kā kādu sākumu un pamata skeletu OKT stāvokļiem vai apmātībai. Pastāvīga iekšējā dialoga ieradums, precīzāk, monologs pašam ar sevi rodas jau bērnībā. Tas parādās ne visiem cilvēkiem, lai arī kaut kādā formā katrs cilvēks nemitīgi kaut ko vērtē, apdomā, tiesā. Piemēram, atceries situāciju, kad tu skolā saņēmi divnieku! Iespējams, tu zināji, ka vecāki būs sarūgtināti par to un visdrīzāk sarās tevi, un ļoti baidījies no tā. Vai arī tu vienkārši negribēji viņus apbēdināt, jo tev bija tik ļoti svarīgi būt perfektam, labam citu priekšā, lai tevi uzslavētu, novērtētu. Kas veidojās tavā prātā, kad tu gāji uz mājām? Vai tu “lauzīji galvu” par to, ka kaut kas ir jāizdomā, lai viņi “neuzzinātu un nesadusmotos par manu divnieku?” Sevišķi tas novērojams bērniem, no kuriem tiek gaidīts “būt īpašiem vecāku un citu cilvēku acīs”. Ja tāda pārliecība, pateicoties audzināšanai, ir izveidojusies jau agrā bērnībā, tad iekšējais dialogs ir neizbēgams. Bērniem, kuriem bijis liegts izrādīt savas emocijas (dusmas, aizvainojumus, neapmierinātību), ar laiku rodas šādi uzmācīgo domu stāvokļi. Tie vienkārši uzrodas. Kā fakts.
Tu neapzinies savu domāšanu – visu, ko tu domā, tu uztver kā realitāti. Tu vēl dziļāk ieslīgsti domāšanas procesā, kamēr neatrodi kādu sev tuvu ideju, kura palīdzētu atrisināt tevis izdomāto uzdevumu un iziet no šīs izveidojušās situācijas. Piemēram, tu ej uz randiņu un jau domā: “Vai es esmu labi saģērbies?”, “bet ja nu es viņam (-ai) nepatīku?”,“kā lai radu par sevi labu iespaidu?” utt. Kļūstot pieaugušam, ar laiku šīs pārliecības paliek arvien dziļākas un spēcīgākas. Mēs identificējamies ar šīm pārliecībām un pat neapzināmies, ka tās pārvērtušās par automātiskām domām. Dzīve pārtop par ierobežotu programmu, kurā mēs uzvedamies kā īsti roboti.
OKT – uzmācīgās domas
Kad domas kļūst neizturamas, kad atnāk nogurums no patstāvīgās tukšās domāšanas, parādās bezmiegs, bailes, – tu sāc domāt, kā gan lai tiek vaļā no šīm domām, no šī nebeidzamā iekšējā dialoga. Kā to apstādināt? Tā kā nekas nepalīdz, atnāk doma, ka jāizdomā kaut kāds rituāls vai aizsardzības veids pret šīm domām. Un tāds noteikti atrodas. Katram tas ir savs. Šo variantu ir bezgalīgi daudz. Tā var būt uzmācīga “aitu” skaitīšana gulēt ejot, pirkstu locīšana, kādu skaņu vai vārdu izrunāšana, neadekvātas ķermeņa kustības, pastāvīga sevis kontrolēšana utt. Rodas ticība kompulsīvai uzvedībai, t.i., rituāliem, kuri it kā spēlē kaut kādu aizsardzības lomu no paša domām, lai gan tās ir tādas pašas domas, tāpēc spēle vēl vairāk ievelkas.
Uzmācīgās domas un kontrole – kas tām kopīgs?
Uzmācīgo domu vai OKT pamatā visbiežāk ir nerealizēta vēlme kontrolēt vai izdarīt visu “pareizi”. Īpaši tas attiecas uz tām domām un rīcību, kuru tu aizliedz sev veikt, par to domāt, vai centies tās vsādi ierobežot. Piemēram, ja tev ir uzmācīgas domas par to, ka tu vari fiziski nodarīt pāri saviem tuviniekiem, tas nenozīmē, ka tu to patiešām izdarīsi. Zem šīm domām ir paslēptas saspiestās emocijas un jūtas, piemēram, ka būt dusmīgam ir slikti. Izrādīt agresivitāti ir slikti. Tev liekas, ja tu dusmosies, tad citi cilvēki novērsīsies no tevis. Tev visu laiku jābūt laipnam, labam, lai citi tevi mīlētu, lai citi tevi atzītu.
Tā šīs jūtas krājas un krājas tevī no neizteiktām emocijām, kuras nāk no bērnības vai kāda traumatiska pagātnes notikuma, kamēr tās vairs nespēj savietoties tavā psihē, un tām ir vajadzīga izeja. Izeju tās atrod šādos uzmācīgos, baiļu pilnos stāvokļos. Tu sāc baidīties pats no sevis, ka nespēsi sevi kontrolēt, ka nodarīsi kādam pāri (izrādīsi savas jūtas). Ja tu šīs jūtas apspied, tad OKT var ritēt paralēli ar panikas lēkmēm, fobijām un paaugstinātu trauksmi. Pastāvīgs situācijas vērtējums var atņemt milzīgu enerģijas daudzumu. Tieksme kontrolēt savas domas un savu uzvedību veido spēcīgu spriedzi. Jo lielāka kontrole, jo spēcīgāka spriedze, – esi ievērojis? Tad, kad mēs liedzam sev par kaut ko domāt,paši radām uzmācīgas domas un stāvokļus, jo, cenšoties nedomāt par “balto lāci”, mēs tieši par to arī domājam. Tajā arī ir viss paradokss. Vienkārši apzinies šo faktu. Ja tu tagad gribēsi par kaut ko nedomāt, tad tu jau par to domā. Izpildi šo eksperimentu. Vienkārši pamēģini nedomāt par to, kas tevi uztrauc. Izdodas? Tāpēc pirmais, kas ir jākonstatē, – ka tās pat nav uzmācīgās domas, bet pamatā vēlme nedomāt par tām vai atbrīvoties no tām.
Tieši cīņa ar to, kas jau ir, ir iemesls reālajām ciešanām, nevis pašas domas. Atbildi sev uz jautājumu: “Kas slikts ir tajā, ka šīs domas vienkārši ir? Kas notiks tad, ja es tās pieņemšu?” Tevi varbūt tas izbrīnīs, bet tieši tagad tu bez jebkāda vērtējuma, bez jebkādas iekšējās cīņas novēro uzmācīgās domas, un tu jau sāksi sajust savu brīvību no tām. Zem uzmācīgām domām vienmēr ir neatrisināta emocionālā spriedze. Tā kā cilvēkam pašam to atrast ir grūti, ir nepieciešams speciālists, kurš palīdzēs to izdarīt.
Domāšana – tas ir tāds pats dabisks process kā šūnu dalīšanās, kā elpošana vai sirdsdarbība. Tāda ir to daba. Problēma ir tikai tajā, ka tu mēģini sevi pārliecināt, ka tā domāt nedrīkst, ka tas ir nepareizi, ka tas ir slikti utt. Tu vienmēr jūti to, ko domā. Ja tu domā, ka tās ir sliktas domas (un tās jau ir tavā prātā), tad tu atbilstoši tam arī jūties. Tā ir kā cīņa ar vējdzirnavām. Tas pats attiecas arī uz emocijām, kuras izveidojas domāšanas procesa rezultātā. Visas emocijas var sadalīt divās kategorijās. Pie tam, ne tikai pozitīvās un negatīvās. Tā ir diezgan primitīva interpretācija, kura skaidrību neievieš un tikai rada disbalansu emociju uztverē. Es tev piedāvāju paskatīties uz emocijām no citas puses. Sākumā noteiksim, kas ir emocijas un kāda ir to funkcija?
Emocija – tā ir mentālās situācijas novērtēšana, kas izpaužas ķermenī bioķīmiskās reakcijas veidā. Emocijas vienmēr ir subjektīvas, jo tās ir saistītas ne tikai ar pārliecībām, cerībām, priekšstatiem vai vērtību sistēmu, bet arī ar iedzimtiem “prāta uzstādījumiem”.
Kas tad tās ir par divām emociju kategorijām?
1. Emocijas, kuras ir izveidojušās nerealizētu vēlmju rezultātā. Šajā kategorijā ir visi “nepatīkamo” emociju veidi. Apvainojumi, naids, skaudība, bailes, aizkaitināmība, skumjas, žēlums utt. Visas šīs emocijas, apskatot tās tuvāk, vienmēr vērtē situāciju caur nepiepildītu vēlmju prizmu.
2. Emocijas, kuras ir izsauktas ar mūsu vēlmju piepildījumu, – tās mēs vērtējam kā patīkamas. Prieks, laime, apmierinātība, kad kaut kas, ko mēs vēlējāmies, tiek saņemts. Kādas vēlmes, tādas arī domas, emocijas un rīcība. Viss ir viens kopīgs mehānisms. Otra medaļas puse ir tāda, ka tas pats mehānisms attiecas arī uz patīkamām emocijām. Aiz emocijām parasti stāv pašas pārliecības. Katra cilvēka būtība ir viņa vēlmes. Dažādās vēlmes arī ir tas, kas nosaka atšķirību cilvēku starpā. Tieši tāpēc kādam patīk ārstēt, kādam mācīt, kādam dziedāt, kādam vadīt cilvēkus. Vēlmju saturs katrā cilvēkā ir savs, tas nosaka to, kādu vietu kopējā dabas kartē cilvēkam ir jāieņem.
Vēlme ir tas, caur ko mūs daba vada, mēs nevaram paņemt un nomainīt savas vēlmes. Viss, ko mēs varam, – vai nu tās apmierināt, vai apspiest.
Katrs no mums skrien pakaļ kaut kādam burkānam, bet katram tas ir savs. Kāds apzinās, kam viņš skrien pakaļ, kāds ne. Vērtēt otru vai smieties par to, ka kādam ir svarīgas materiālās vērtības, tas ir – nesaprast cilvēku vēlmju dabīgo mehānismu. Viss ir atkarīgs no diviem faktoriem – no iekšējā un ārējā. Ar kādām vēlmēm un kādu vēlmju spēku katrs cilvēks ir piedzimis, un no ārējā faktora – sabiedrība, kādā šis cilvēks aug, audzināšana, kultūra un cilvēka izdzīvošanas apstākļi.
Ko darīt ar pārliecībām?
Viss, kas ir vajadzīgs, – izpētīt tās. Jebkuras pārliecības apspiešana un cīņa ar to tikai vēl vairāk pastiprina spriedzi. Jo vairāk tu kaut kam pretojies, jo vairāk tas tevi nomāc. Jo vairāk tu mēģini sevi pasargāt no kaut kā, jo lielākām briesmām tu sevi pakļauj, tāpēc ka briesmas eksistē tikai tavā prātā, tavās domās. Tāpēc ir vērts pievērst uzmanību tieši tam, ar ko ir piepildīts tavs prāts konkrētajā brīdī un kā šīs domas ietekmē tavu esošo stāvokli. Ir grūti paskatīties uz visu situāciju bez aizspriedumiem, pārliecībām un vērtējumiem, jo jebkura doma vai koncepcija ir tikai kaut kā apraksts. Vairums domu, kurām mēs ticam vai kuras uzskatām par savējām, ir jau agrāk kaut kur dzirdētas, izlasītas, kāds tās ir interpretējis, bet tās nekādi nav pārbaudītas. “Par to jau rakstīja kāds zinātnieks”, “par to visur raksta”, “es tikko to grāmatā izlasīju”, “tas patiešām ir tā, es uzticos šim avotam”.
Mēs ticam tam, ko mums stāstīja vai tam, ko mēs kaut kur izlasījām. Un to var novērot visās jomās: no reliģijas līdz zinātnei. Un tieši no šejienes arī ir nāk visi aizspriedumi, pārliecības, ticība savai taisnībai, neiecietība pret citiem cilvēkiem. Tāpēc, lai paskatītos uz realitāti, dažreiz vajag atteikties no visiem spriedumiem, vērtējumiem, priekšstatiem un pārbaudīt pašam personīgi. Daudz kas kļūs saprotams bez vārdiem, kā tas notiek, kad mēs pēc pieredzes zinām, piemēram, kā iet ar kājām, lai arī nepārzinām visu orgānu darba mehānismu.
Kā lai atbrīvojas no spriedumiem un vērtēšanas?
Apzinies to visu sevī. Ja tu sapratīsi, ka tas viss ir tikai domas, tas palīdzēs atvieglot tavu pieķeršanos uzmācīgiem stāvokļiem, un pakāpeniski visa svarīgums vienkārši pazudīs. Vingrinājums. Es tev piedāvāju veikt vienu spēcīgu un efektīvu vingrinājumu, kurš tev palīdzēs apzināties savas domas. To bieži izmanto kognitīvajā terapijā kā vienu no pašiem iedarbīgākajiem vingrinājumiem, lai apzinātos savas domas. Tas aizņems tikai 2 minūtes. Šis vingrinājums saucas: “Kāda būs mana nākamā doma?”
Apsēdies ērtāk, aizver acis un vienkārši vēro savas domas, apmēram 20 sek. Pēc tam uzdod sev jautājumu: “Kāda būs mana nākamā doma?” Novēro, ļoti mierīgi un dabiski. Nemēģini speciāli par kaut ko domāt, ielaisties domāšanas procesā, strīdēties ar domām vai noliegt tās! Vienkārši novēro katru domu. Tikko doma būs izstāstījusi savu stāstu, atkal pārej pie mūsu jautājuma. Velti šim vingrinājumam apmēram 2 minūtes. Nu, kā? Ievēroji, ka tad, kad tu uzdod sev jautājumu: “Kāda būs mana nākamā doma?”, tad domu nebija? Šis ir ļoti svarīgs moments, jo tu spēsi ieraudzīt, kā doma atnāca un aizgāja, bet tu paliec. Tu esi tas, kurš apzinās šīs domas, bet tu neesi pati doma. Vislabākais veids, kā apstādināt iekšējo dialogu, – novērot to no malas.
Galvenais, lai tu saprastu, ka šo vingrinājumu nevajag uztvert kā veidu, lai atbrīvotos no uzmācīgām domām. Nē, vairs nekādas iekšējās cīņas un pretošanās. Nemēģini atbrīvoties, tāpēc ka ir muļķīgi cīnīties ar “šūnu dalīšanos”. Tu vienkārši apzinies sevi bez šīm domām. Kaut gan tu, protams, vari turpināt šo cīņu. Arī tajā nav nekā slikta.
Vienkārši tev ir izvēle.
