Ir valstis, kurās ir pieņemts, ka Tev ir personīgais psihologs (tāpat kā frizieris, ginekologs, zobārsts), pie kā meklēt palīdzību grūtos brīžos. Tas nav tāpēc, ka tur visi cieš no psihiskām problēmām, bet gan tāpēc, ka tur nav pieņemts “izgāzt” sakrāto uz saviem tuvākajiem.
Pie mums pieņemts tā: no sākuma novest sevi līdz nervu sabrukumam, tikai pēc tam sākt skraidīt un meklēt palīdzību. Un izdarīt to pēc iespējas vieglāk, lētāk un ātrāk. Pie tam, visvairāk laika paņem tieši skraidīšana un meklēšana. Šeit nedaudz pamēģināju, tur nedaudz pamēģināju. Te kaut ko paklausījos, tur kaut ko noklausījos. Tas ir tāpat, kā izdzert vienu tabletīti un pateikt, ka efekta nekāda nav, un meklēt pēc nākamās tabletītes.
Tikko kā paliek vieglāk, tā savs psihiskās veselības stāvoklis vairs nešķiet svarīgs. Nu, kas tur, tāda “melnā strīpa” vien bija. Bet pēc tam atkal, un atkal…
Kāpēc ir jāstrādā ar saviem iekšējiem stāvokļiem?
Pirmkārt, nevar pieņemt adekvātu risinājumu, ja Tu esi neadekvātā stāvoklī. Kad Tev iekšēji ir tik daudz pretrunu un smaguma. Kad nav saskaņotības starp prātu un sirdi.
Otrkārt, “aizmirstie” pārdzīvojumi, nerealizētie plāni, aizvainojumi un vilšanās – viss tas glabājas dziļi tevī un pieprasa ļoti daudz enerģijas, kuru atbrīvojot, vari ieguldīt kaut kam noderīgākam savā dzīvē.
Treškārt, ilgi atrodoties stresa stāvoklī, mēs uzkrājam negatīvo enerģiju, kura pēc tam pārvēršas slimības formā. Jo lielāka stresa masa, jo sarežģītāka slimība.
Ja viss ir pārāk ielaists, tad sekas var būt neatgriezeniskas…
Ceturtkārt, viss tas, ko mēs neesam izdzīvojuši, tiek nodots tālāk mūsu bērniem un mazbērniem kā dzimtas programmas. Ja mēs vēl varam atrast problēmu saikni ar savas pagātnes notikumiem, tad viņiem jau to būs daudz grūtāk izdarīt.
Piektkārt, viss tas ir saistīts ar mūsu garastāvokli, dzīves kvalitāti un attiecībām ar citiem cilvēkiem. Jo katram ir savas pretenzijas un dzīves redzējums. Pagaidām es mēģinu jums nodot pašus pamatus, lai jūs apzinātos, ka psihiskā higiēna ir tikpat svarīga, cik fiziskā.
