Atnāk pie manis cilvēks un saka: ‘’Iluta, es baidos, ka varētu ciest autoavārijā. Es tik ļoti baidos, ka braukšana jau ir pārvērtusies par mokām. Varbūt varam paskatīties nākotnē, kas tur ir?’’
Cilvēku var saprast, it kā loģiski domā, bet mūsu “katastrofiskās” domas neaug no tukšas vietas, tās nāk no pieredzes. Vēl vairāk, tās var nebūt saistītas ar tagadnes ‘’problēmu’’. Ir muļķīgi domāt, ka pagātnē ir notikusi kāda avārija, un tāpēc cilvēks sāka no tām baidīties.
Tādēļ es, to visu noklausoties, no laika progresijas, pārvedīšu viņu regresijā, un izstrādāšu, kur šī SAJŪTA viņam PIRMO reizi pagātnē uzradās. Veikšu testu tagadnē, un pēc tam mēs kopā atkal ieskatīsimies nākotnē.
Tāpēc bailes no nākotnes, tās vienmēr ir bailes, kuras ir saistītas ar kaut ko no pagātnes. Iespējams, ka ar kaut ko tik nepatīkamu, ka cilvēks pacentās to pilnībā aizmirst. Apziņa aizmirsa, bet zemapziņa – tā atceras visu.Bet tagad pats svarīgākais: zemapziņai nav jēdzienu – laiks un vecums. Zemapziņa neizveido loģisku ķēdīti starp to, kas ir labi piecgadīgajam Pēterītim un kas – 35 – gadīgajam Pēterim Bērziņam.
Stimuls – reakcija, stimuls – reakcija, un, cik tas būs adekvāti katrā dotajā vecumā, tas zemapziņai ir pilnīgi vienalga, tāpēc arī pieauguši vīrieši, ar atbilstošu problēmu, kad redz skaistu meiteni, pārvēršas par bērniem, un tērē ļoti daudz spēka, lai APZINĀTI izmainītu savu uzvedību.
Vai tagad saprotat tādas rīcības absurdu? Iemesls nav apziņā, bet zemapziņā. Ir jāiet tur iekšā, jāizmaina vecās reakcijas, tad arī tagadnes problēma izzudīs, jo tai nebūs, pie kā turēties.
Neliels video par šo tēmu.
