Sajūtas ir valoda starp mani un sevi. Tad, kad es esmu bērns, es nevaru pats apmierināt savas bioloģiskās vajadzības. Un tad es sāku just dažādas bēdīgas emocijas – frustrāciju, dusmas, skumjas. Emocijas – tā ir enerģija un arī valoda starp mani un citiem. Citi nevar zināt, kā es iekšēji jūtos, bet viņi var to noteikt pēc manām emocijām. Viņi redz manu seju, kad es esmu dusmīgs vai bēdīgs.
Emocijas ir mani centieni komunicēt ar citiem, lai tie citi apmierinātu manas vajadzības: tad mana mamma var pabarot mani ar krūti. Vai nomainīt pamperus. Bet tagad mammas vairs nav man blakus, un tie citi nedzird manas emocijas. Citi nesadzird manas vajadzības, un tad nāk palīgā trešā valoda, kura seko aiz sajūtām, aiz emocijām, un to sauc – slimība. Tātad mums ir trīs valodas – emociju, sajūtu un stresa (slimības valoda).
Kāpēc tā notiek? Tāpēc, ka sāpīgā momentā cilvēks neizpauž savas emocijas, neizrāda, cik viņam ir sāpīgi, un sāpe paliek viņā. Cilvēks nezina, kā izpaust savas sajūtas, kā atrast īstos vārdus.
Mums skolā māca matemātiku, ģeogrāfiju, bet nemāca par emocijām. Mums neviens nav teicis, ka mums ir jāiedziļinās sevī, jāielūkojas sevī, jāsajūt sevi. Ja tikai jūs nerakstāt dzeju, mūziku vai nezīmējat gleznas – jo dzeja un gleznošana arī ir kā terapija pašam priekš sevis, kad cilvēks izpauž uz āru savas iekšējās sajūtas.
Tāpēc “slimības” – tās ir neizpaustas emocijas, neizsāpēta sāpe. Mums ir jāprot adekvāti izpaust emocijas. Ja emocijas mūsos tiek “apklusinātas”, tās netiek izpaustas. Un tas ir tas iemesls, kāpēc mēs saslimstam.
Laimi ir jāprot izturēt. Daba mūs ir radījusi, lai mēs saņemtu maksimāli daudz laimes no dzīves. Bet laimi mēs varam saņemt tikai tad, ja izpaužam sevi. Parādam sevi pasaulei, nevis slēpjamies no tās.
Mēs iemācāmies slēpties. Pirmā pieredze, ka sevi ir jāslēpj, sākas tad, kad sieviete mēģina noslēpt savu grūtniecību no citiem. Otrā pieredze – kad bērniņš jau piedzimis, nerādīt viņu citiem. Noskaudīs vai nezin ko vēl tur izdarīs. Un bērns iemācās slēpties. Neizpaust sevi. Viņā ierakstās programma, ka izrādīt sevi var būt bīstami. Mūs tā mācīja. Slēpt, satīt, nerādīt.
Tāpat kā pavasarī mostas daba, plaucējot lapas un ziedu pumpurus, ziemu nomaina pavasaris. Tieši tāpat arī jūs varat atmodināt sevī to, ko tik daudzus gadus sevī apspiedāt, domājot, ka jums ir kaut kas no citiem jāslēpj. Atjaunošanās procesu, pēc ilgas sevis nepieņemšanas, izcieš daudzi mani klienti. Pēc traumu izstrādes sākas jauna dzīve – tīra un nedaudz nezināma.
______
Laimi, ka ES DZĪVOJU, es izjūtu katru dienu.
Un zinu, ka dzīve ir plūsma, kura visu laiku mainās.
Mans ceļš būt par laimes mentoru sākas 1977. gadā, kad es piedzimu. Laikā, kad daba sāka atmosties no ziemas miega. Martā. Mazā pilsētiņā – Alūksnē. Savus pirmos bērnības gadus pavadīju Strautiņos, 10 km no Alūksnes.
Es taustoties gāju pa savu dzīvi, dažreiz nesaprazdama, kurp es eju. Es gāju, lai meklētu šo laimes sajūtu. Un es to atradu. Kā? Caur iekšējo sāpi. Saprotot, ka katra sāpe – tas ir resurss, kurš vēlas būt izpausts. Un pieņemot, ka katra sāpe ir dota, lai to pārvērstu laimes sajūtā. Mēs pilnveidojamies vai nu no labsajūtas, vai no sāpēm.
Ja jums ir sāpīgi, un jūs esat piekusuši no šīs sāpes, es varu palīdzēt jums novākt jūsu bailes un sāpes no jūsu psihes. Varu novākt dziļākās bērnības traumas. Izņemt šķembu no sirds. Ar norunu, ja jūs pats būsiet šī ceļa gājējs, nevis pasīvs malā sēdētājs.
