Vēlmes nepiepildās ne tāpēc, ka ar jums kaut kas nav kārtībā, bet gan tāpēc, ka bieži vien jūs saucat par vēlmi to, kas vispār nav gatavs kļūt par jūsu realitātes daļu. Tā nav vēlme, tā ir fantāzija. Skaista, silta, glābjoša. Fantāzija, kas uz dažām minūtēm noņem sāpes, bet pēc tam tās pastiprina daudzkārt, jo nekas jūsu dzīvē nekustas pat par milimetru. Tā arī rodas sajūta, ka pasaule ir kurla, jūs esat “neveiksmīgi”. Un nākotne jau iepriekš ir zaudēta.
Ir viena svarīga detaļa, kuru mūsdienās nav modē izteikt: vēlme vienmēr paredz ceļu. Vēlme – tas nav tikai rezultāta attēls, bet arī iekšēja gatavība maksāt laika, pūļu, atteikumu, izvēles cenu. Kad jūs sakāt “es gribu”, bet iekšēji nav gatavības mainīties, tā nav vēlme, tā ir iekšēja pasaka. Tieši tāpēc tik bieži skan: “es gribu attiecības”, bet nav soļu, lai izkļūtu no sastinguma, “es gribu citu darbu”, bet CV gadiem ilgi paliek melnrakstos, “es gribu notievēt”, bet ēdiens joprojām ir vienīgais veids, kā pārvarēt stresu.
Patiesībā tas skan šādi: “man ļoti vajag attēlu, kas noņemtu trauksmi, bet es negrasos neko mainīt”.
Fantāzija vienmēr dzīvo nākotnes laikā. Tā nezina datumu, nezina posmus, nezina nianses. Fantāzija saka: “kādreiz viss mainīsies”, “kādreiz es pamodīšos citādāka”, “nākamajā gadā es noteikti…. ”.
Vēlme ir daudz piezemētāka. Vēlme jautā: “ko es esmu gatava darīt vismaz šodien” un “kāds solis būs nedaudz tuvāk tam, ko es patiešām vēlos”.Tāpēc īstais marķieris ir vienkāršs: ja pēc “es gribu” iekšā iestājas klusums un nav neviena konkrēta soļa, tā nav vēlme, bet gan anestēzija. Tā mazina sāpes, bet neārstē.
Psihe ļoti ātri pierod izmantot fantāzijas kā pretsāpju līdzekli. Kļūst grūti – uz dažām minūtēm var aizbēgt uz attēliem: “drīz man būs cits partneris”, “drīz es aiziešu no darba”, “drīz es aizbraukšu”. Tajā brīdī tiešām kļūst vieglāk, jo smadzenēs ieslēdzas dopamīna sistēma, tai patīk jaunais spilgtais tēls. Bet tālāk neseko nekādas darbības, un nervu sistēma fiksē plaisu starp attēlu un realitāti. Šāda plaisa tiek saukta par prognozēšanas kļūdu – bija gaidas, bet nav rezultāta. Dažas reizes psihe iztur, pēc tam sāk aizsargāties. Kā tā to dara – ļoti vienkārši: pārstāj ticēt jebkurām jūsu vēlmēm.
No ārpuses tas izskatās kā “neviena vēlme nedarbojas”, bet iekšēji tas ir aizsardzības mehānisms: lai atkal neiekristu vilšanās sāpēs, smadzenes samazina jutīgumu pret jebkādiem sapņiem. Parādās cinisms, sarkasms, vērtības samazināšana. “Nu labi, es jau esmu pieaugusi, kādas tur vēlmes”. Bet aiz šī ārējā “man vienalga” gandrīz vienmēr slēpjas uzkrājies nogurums no nepiepildītām fantāzijām. Tur ir daudz kauna par sevi, daudz dusmu uz sevi, daudz sajūtas “es pievīlu pati sevi”. Ja šis process turpinās gadiem, tas likumsakarīgi noved pie depresīva fona: samazinās enerģija, nekas nepriecē, nākotne tiek uztverta kā garš koridors, kurā nekas labs nenotiks.
Depresija reti sākas ar skaļu traģēdiju. Bieži tā izaug tieši no šī punkta – kad cilvēks daudzas reizes solīja sev dzīvi, bet atkal atgriezās iepriekšējā scenārijā. Katrs nepiepildītais “no pirmdienas”, katrs mērķu saraksts, kas palika uz papīra, dara savu darbu. Smadzenes mācās: “nav jēgas vēlēties”. Un tās godīgi izdara secinājumu – lai neciestu, labāk atslēgt vēlmes. Vispirms pazūd lielie sapņi, tad izdzēšas mazie prieki, pēc tam pazūd interese. Tā sākas izdzišana. Ne raksturs, ne slinkums, bet pakāpeniska motivācijas sistēmas izdzišana, kurai netika dots neviens apstiprinājums, ka tās signāli ir svarīgi.
Lai nenonāktu pie šīs iekšējās izdegšanas, ir jābūt drosmei saukt lietas īstajos vārdos. Frāzei “es gribu” jābūt godīgākai, dziļākai un konkrētākai. “Es fantazēju, bet pagaidām neesmu gatava rīkoties” – tas ir godīgāk nekā “es gribu, bet man nekas nesanāk”. “Es baidos no cenas par savu vēlmi” – godīgāk nekā “man nav lemts”. “Man ir svarīgi, lai būtu šis attēls, lai noturētos, bet es pagaidām nezinu, vai varēšu spert kaut soli” – godīgāk nekā kārtējais “es noteikti sākšu no janvāra”. Psihe iztur patiesību labāk nekā bezgalīgos nepiepildītos solījumus.
Ir vēl viena lamata. Cilvēki bieži pasludina par vēlmēm to, kas nekad nav bijis viņu pašu. Sociālās gaidas, vecāku vēstījumi, uzspiestie scenāriji – tas viss var uzdoties par “manu sapni”. Jūs sakāt sev “es gribu precēties”, bet iekšā ir auksti, jo ir bail atkārtot svešu laulību. Jūs pārliecināt sevi “es gribu karjeru”, bet ķermenis saraujas, jo tas atceras mātes izdegšanas cenu. Svešas vēlmes nedod enerģiju, tās dod tikai pienākuma un vainas sajūtu. Un kad tādas “gribu” nepiepildās, jūs vilsieties sevī, lai gan patiesība ir tāda, ka tas nekad nav bijis jūsu.
Patiesa vēlme vienmēr ir saistīta ar iekšējo jēgu, ar sajūtu “tas ir par mani”. Tā var biedēt, var šķist pārāk liela, bet, domājot par to, ķermenī parādās kaut neliela dzīvības ēna. Krūtīs kļūst nedaudz siltāk, elpa kļūst dziļāka, parādās klusa “jā”. Šī sajūta ir svarīga, lai to pamanītu un saglabātu. Un pēc tam jau jāstrādā nevis pie tā, lai zīmētu ideālu attēlu, bet pie tā, lai dotu savai vēlmei augsni – laiku, uzmanību, mazus darbus, palīdzību, atbalstu. Vēlme bez darbībām – fantāzija. Darbības bez jēgas – vardarbība pret sevi. Jums vajag savienību.
Kāpēc vēlmes nepiepildās – jo pārāk bieži zem šī vārda slēpjas fantāzijas bez ceļa, sveši scenāriji, anestēzējošas pasakas un solījumi, kurus neviens negrasījās izpildīt. Mēs apmānām un nododam paši sevi. Psihe nevar bezgalīgi izturēt šo apmānu, tā atbild ar vilšanos un izdzišanu. Tur, kur varēja uzbūvēt dzīvi, cilvēks paliek atkārtojumos. Tur, kur varēja pieskarties savam, viņš turpina apkalpot svešu.
Ja jūs jūtat, ka par jums ir jau pārāk daudz nepiepildītu “gribu”, tas nav iemesls pilnībā atteikties no vēlmēm. Tas ir iemesls mainīt pieeju: pārtraukt izdot fantāzijas par mērķiem, atzīt savas reālās bailes, pārbaudīt, kuri no jūsu “es gribu” vispār ir dzīvi, bet kuri jau sen miruši un tikai uztur ilūziju par kustību. Tajā brīdī, kad jūs pārstājat melot sev vēlmju valodā, psihē atbrīvojas milzīgs resurss. Un tieši tas kļūst par atbalstu, uz kura pirmo reizi var uzbūvēt kaut ko patiesi savu.
