Tad, kad mēs apzināmies savu patieso dabu – tas nozīmē, ka mēs sevi iepazīstam un saprotam, ka pasaule ir pilnīga. Viss ir viena vesela sistēma, kur ikviena mikroskopiska daļiņa izpilda savu funkciju, un kur bez šīs daļiņas, sistēma nevarētu pastāvēt. Pats briesmīgākais, ko cilvēks par sevi var padomāt, ka viņš nekam nav derīgs vai, ka viņš ir nevajadzīgs šajā pasaulē.
Mēs ikviens izpildām savu lomu sabiedrībā. Un ikviens no mums ir ienācis šajā pasaulē, lai izpildītu to funkciju, kuru daba viņā ie ielikusi. Tad, kad cilvēks nepilda to, kam viņš ir dzimis, cieš ne tikai viņš pats, bet arī visa sabiedrība.
To, ko mēs uztveram kā ļaunu un sliktu, kad mēs to atveram, kad mēs saprotam tā mehānismu un jūtam daudz vairāk nekā tikai spriedelējumus par to kā ir jābūt, mūsos iestājas iekšējais miers. Mēs spējam redzēt patieso jēgu tam, kas notiek mums apkārt, bet ne to, kas mums liekas no iekšienes. Mēs taču nekontrolējam savu iekšējo orgānu darbību.
Šie visi procesi norisinās dabīgi. Tāpat arī dzīve, jo vairāk mēs uzticamies visam dzīves procesam, jo vieglāk mūsu dzīvē ienāk, tas, kas mums patiesībā ir tik ļoti nepieciešams. Tad, kad mēs ieslēdzam otru cilvēku sevī, atveram viņu caur sevi, mēs zaudējam šo atdalīšanās sajūtu, saprotot, ka viss ir patiesībā viens vesels un savā starpā ļoti cieši saistīts. Tā notiek atbrīvošanās no neiecietības un ciešanām. Mēs saprotam, ka nodarīt ļaunu otram mēs patiesībā to nodaram paši sev.
