Кad mēs runājam par psihosomatiku, tas nenozīmē slimības psiholoģisku izcelsmi, kā saka, no galvas. Tautas gudrība to ļoti precīzi atspoguļo. Mums ir izteiciens “visas slimības ir no nerviem.”
Jā, un ievērojiet, ka saka visas slimības ir no nerviem, nesaka dažas slimības ir no nerviem. Tas ir ļoti precīzi pamanīts. Visas slimības no nerviem.
Un tieši psihosomatiskās psihoanalīzes pieeja ir tāda, ka absolūti visas slimības ir psihosomatiskas. Tieši visas. Jūs jautāsiet, vai onkoloģija? Arī onkoloģija.
Tātad nav iespējams nodalīt dvēseli un ķermeni. Un ne tikai slimība, bet jebkurš cilvēka stāvoklis slimībā un veselībā ir cēlonis psihosomatiskām slimībām. Psihosomatikā mēs runājam par to, kāpēc un kā mūsu apziņā šī nodalīšana tomēr notiek, bet ir svarīgi atcerēties, ka tas notiek tikai apziņā, kas arī radīja vietu dažādām teorijām par psihosomatiku, kas nodala dvēseli un ķermeni kā divas dažādas būtības. Proti, apgalvo, ka ir organiski traucējumi un psihosomatiski traucējumi. Tas ir vissvarīgākais moments, ko mums būs jāsaprot šajā jautājumā.
Apskatīsim piemērus, kad divi cilvēki, pāris, skūpstās. Kā viņi to dara, psihiski vai somatiski?
Ķermenis tajā piedalās. Lūpas savienojas. Abi veidi. Fizisks akts. Gan viens, gan otrs. Tas ir psihosomatiski vienlaikus. Bet, piemēram, mākslīgā elpināšana no mutes uz muti, kāpēc mēs to nesaucam par skūpstu? Arī šeit lūpas dziļi savienojas, un kaut kas notiek. Kāpēc mēs to nesaucam par skūpstu? Arī šeit mēs to darām? Ar dvēseli, ķermeni vēlamies cilvēku glābt. Mēs taču neveicam mākslīgo elpināšanu bez dvēseles. Cits nolūks, cita jēga.
Jā, cita jēga, protams. Tātad, lai nosauktu skūpstu par skūpstu, mums, papildus fiziskajai sastāvdaļai, ir nepieciešama psihiskā sastāvdaļa,
Tas, kas padara skūpstu par skūpstu, ir abas šīs sastāvdaļas, fiziskā un psihiskā. Arī mākslīgajā elpināšanā tās abas ir. Ir fiziskā, ir psihiskā. Tas ir, mērķis atdzīvināt cilvēku.
Ja mēs atceļam vienu no elementiem, tad šis psihosomatiskais akts zaudē savu identitāti, tas kļūst par kaut ko citu.
Tas pats, kad mēs viens otram paspiežam roku, kā mēs to darām? Fiziski vai psihiski? Tātad šī rokas spiešana -tas ir psihosomatisks akts. Visi šie stāvokļi ir psihosomatiski. Mums nav tāda stāvokļa, ko mēs varētu nosaukt par tīri psihisku vai tīri fizisku.
Tādi stāvokļi neeksistē. Kāpēc tad mēs dažkārt sakām, ka tas ir tīri fizisks vai organisks “jūsuprāt”?
Kāpēc tas tomēr notiek?
Pat ja mēs izjūtam sāpes, mūs sadur adata vai kāds ievainojošs priekšmets iedarbojas uz mūsu ķermeni, mēs sakām, man radās fiziska slimība. Bet šīs fiziskās sāpes mēs pārdzīvojam psihiski. Tātad psihiskā sastāvdaļa ir klātesoša.
Tas pats notiek arī ar slimību. Slimība vienmēr iesaista abas daļas, gan fizisko, gan psihisko.
Kāpēc tad dažkārt mums šķiet, ka daudzas slimības ir tīri organiski? Ievērojiet, es saku, mums šķiet, nevis ir. Kāpēc mēs dažkārt sakām, ka tas ir organisks ķermeņa traucējums, mēs uzskatām, ka saslimis ķermenis.
Tāpat ir slimības, kuras mēs uzskatām par dvēseliskām vai psihiskām. Piemēram, klasiskas psihiskas slimības vai vienkārši depresīvi stāvokļi.
Mums šķiet, ka tas ir tīri dvēselisks stāvoklis. Cilvēkam ir slikti, viņš skumst, un mēs sakām, ka tā ir psihiska slimība. Ar ko tas ir saistīts, šāda nodalīšana?
Visi procesi vienmēr ir psihosomatiski. Piemēram, kad mēs pieskaramies kaut kam karstam, mēs atraujam roku, lai ar to nesaskartos. To pašu dara arī apziņa. Ja mēs sastopamies ar kaut ko, kas izraisa nepatīkamas, sāpīgas sajūtas, mēs to attālinām no apziņas. Psihoanalīzē šo mehānismu sauc par izstumšanu. Tas, ar ko mēs nespējam tikt galā, mēs no tā ar apziņu attālināmies.
Vienīgais izstumšanas motīvs ir nepieļaut, lai kāda nepatīkama sajūta sasniegtu apziņu. Tas nozīmē, ka šīs nepatīkamamās sajūtas (atmiņas) ir jāattālina no apziņas. Ko mēs darām psihosomatiskajā psihoanalīzē, psihoanalītiskajā ārstēšanā?
Mēs šīs sajūtas, kas tika izstumtas, šo sākotnējo problēmu, atvedam līdz cilvēka apziņai, tādējādi sniedzot viņam iespēju atrisināt to kādā labākā veidā. Sniedzot viņam iespēju atcerēties nepatīkamos notikumus, lai tie vairāk neatgādinātu par sevi SLIMĪBU VEIDĀ un nemaksājot par to augstu cenu. Ko nozīmē “nemaksājot augstu cenu”? Izstumšana ir ļoti energoietilpīga.
Tas nozīmē, ka psihei tas ir ļoti energoietilpīgs process. Tas nav tā, ka mēs vienreiz izstumjam un viss, tas kaut kur paliek. Mēs izstumšanai patērējam noteiktu daudzumu psihiskās enerģijas. Un šī enerģija turpina būt virzīta uz šīs izstumšanas uzturēšanu. Tas pats enerģijas daudzums, ko mēs izmantojām, lai izstumtu, mēs tad visu laiku, kamēr tas turpina palikt izstumts, izmantojam šo enerģiju. Ko tas nozīmē? Ka šī enerģija nav pieejama, lai mēs to izmantotu kaut kam produktīvākam – attiecībām, naudas pelnišanai, laimīgai dzīvei. Un ļoti bieži pirmā reakcija, kad mēs padarām apzinātu kaut ko izstumtu, ir atvieglojums. Tas nozīmē, ka cilvēkam atbrīvojas enerģija, kuru viņš var izmantot.
Ja cilvēks ļoti daudz izstumj, tas ir sinonīms neirotiskumam, kad mēs sakām, ka šis cilvēks ir neirotiķis. Ko nozīmē neirotiķis? Tas nozīmē, ka cilvēks izmanto šo izstumšanas mehānismu.
Tāpēc, psihosomatiskajā psihoanalīzē ir vajadzīgs minimums 10 terapijas, kuru laikā mēs veicam psihosomatisko cilvēka biogrāfijas izpēti, lai viņš precīzi saprastu, ko un kā viņš dara, lai viņam dzīvē neveiktos un viņš saslimtu. Šo atklājot, cilvēkam veidojas wow efekts.
