Laiks runā ar tevi. Caururbjoši, neganti, uzstājoši. Kliedz, kad tu ieslēdz sevi pelēcīgajā ikdienas dzīvē. Čukst, kad tu mēģini atkarot savu teritoriju miegam. Un pat tad, kad viņš klusējot traucas tev garām, transformējas ar 84,6 tūkstošu sekunžu ātrumu katru dienakti, laiks, vienalga, runā ar tevi. Tas traucas caur tevi, tikai – ar ko tu viņu piepildi? Ar sāpēm, tukšumu, sirdsdēstiem, aizvainojumiem, cerībām un bailēm? Laiks runā ar tevi, un to nevar apmānīt. Viņa mēmais kliedziens kristalizējas tavos nervu galiņos, nosēžas tavās ķermeņa šūniņās un atspoguļojas tavās acīs. Tu vēl vari visu izmainīt – iemācīties sajust katras sekundes garšu, katra mirkļa garšu, ko tu pavadi šeit uz Zemes.
Lai pārvērstu mērķi (sapni) realitātē, no sākuma ir jāsaved kārtībā galva, jo viss apkārt notiekošais rezonē ar to, kas ir mūsu galvā. Gan mūsu ķermenis, gan pasaule, gan cilvēki mums apkārt. Ja domāšanā ir kāda kļūda, tad arī ar visu pārējo būs grūtības un kļūdas. Daudz kļūdu! Un svarīgi ir ne tikai vienkārši zināt, ka – jā, domāšana jāmaina, bet arī prast to izdarīt. Tā ir prasme, kuru nepieciešams apgūt. Māja nevar pati par sevi uzcelties, tā ir jāceļ,un jāsāk ir nevis no jumta, bet no pašiem pamatiem.
Kāpēc cilvēki baidās no pārmaiņām? Visa pamatā ir mūsu domas.Un bailes – iet cauri sāpēm.
Ir divu veidu sāpes
– 1) sāpes izmainīties, kad vajag kaut ko ar sevi darīt;
2) sāpes nemainīties – tas ir tad, ja es neko neizmainīšu, tad viss arī paliks tā, kā ir.
Pamata kļūda šim visam ir – mums liekas, ka izmaiņu sāpes ir stiprākas par tām, kad atstājam visu, tā kā ir. Realitātē ir citādāk. Neko nemainot ir daudz sāpīgāk, jo tad dzīve vienkārši paiet, un viss paliek tāpat, kā bijis. Kritērijs ir tikai viens – jūsu darbība. Ja jūs to sapratāt, tad jūs rīkosieties.
