Medicīna zina, kā slimība izveidojās, bet medicīna nezina, KĀPĒC šī slimība uzradās cilvēka dzīvē.
Kāpēc cilvēks saslima tieši ar šo slimību un nekādu citu? Kāpēc tieši tagad, tieši šajā dzīves momentā viņš saslima vai ar viņu tas notika?
Tas ir saistīts ar cilvēka biogrāfiju, ar viņa dzīves cikliem un scenāriju. Ar to, kā viņš reaģēja uz traumatisku dzīves notikumu? Kādus lēmumus pieņēma?
Protams, ka šeit runa iet par zemapziņas procesiem, par zemapziņas emocijām, kuras cilvēks neapzinās.
Kāpēc? Jo viņam ir aizliegts šīs emocijas izjust. Kāds kaut kur, kaut kad ir pateicis, ka šo emociju izjust ir slikti. Cilvēks saslima tāpēc, ka viņš negribēja kaut ko sajust, no kaut kā nobijās vai nespēja kaut ko pieņemt.
Šīs emocijas – tās nekur neizzūd. Tāpat kā nogrimis kuģis. Tas, ka mēs to neredzam, nenozīmē, ka tā nav. Tas ir, tikai mēs to neredzam. Un lai mēs to atrastu, mums ir nepieciešami INSTRUMENTI, lai to atrastu.
Tāpat arī emocijas, tās tāpat kā kuģis, pat atrodoties tur, zemapziņas dzīlēs, ņem dalību mūsu dzīvē bez mūsu apzinātās kontroles.
Medicīna meklē slimības iemeslu un pieņemsim, ka slimības iemesls ir vīruss, bet ne visi cilvēki, kuru organismā tiek vīruss – saslimst. Vīrusa un baktēriju daudzums organismā vēl nav pietiekams tam, lai cilvēks saslimtu. Ir vajadzīgs vēl KAUT KAS. Un šis “kaut kas” – tā ir zemapziņas specifiskā fantāzija, kura ir nepieciešama, lai slimība uzrastos. Bez tās cilvēks nesaslims. Un šīs fantāzijas tad arī mēs meklējam psihosomatikas terapijās.
