Mūsos iekšā ir pretējais tēls (šī ir K.Junga koncepcija) un pretējā enerģija. T.i., ja es esmu sieviete, tad manī ir vīrieša tēls vai pretējās enerģijas tēls. Un ja Tu esi vīrietis, tad tevī iekšā ir sievietes tēls jeb pretējā enerģija. K.Jungs to sauca par Anima (vīrietim) un Animus (sievietei).
Un no tā, ka mums iekšā ir katram savs vīrietis vai sieviete arī veidojas dažādas grūtības attiecībās.
Iedomāsimies, ka ir kāds vīrietis, kurš ir noteicis, ka viņam iekšā ir kāda sieviete daļa, un ir sieviete, kura ir noteikusi savu vīrišķo daļu. Un no šī momenta mums sāk atvērties nereāla bilde. Bilde, kura runā par to, ka izrādās, mēs visi esam kaut kādā veidā noteikti ar mūsu iekšējiem stāstiem.
Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka atkarība no tā, kāds mūsos katrā ir iekšējais tēls (neapzinātais, nevis apzinātais), tad tāda veidā mēs arī sev izvēlēsimies partneri (vīrieti, sievieti).
Vārds “izvēlēsimies” – tas ir skaļi teikts. No K.Junga viedokļa mēs vispār nevienu neizvēlamies. Izvēlas mūsu zemapziņa, un mēs jau izrādāmies tur, ko mūsu zemapziņa izvēlējās.
Mēs izrādāmies attiecībās.
Un no šī momenta mēs sākam kaut ko veidot. Mēs it kā ar prātu sev sākam paskaidrot, ka es izvēlējos šo vīrieti, tāpēc, ka…
Es izvēlējos šo sievieti tāpēc, ka…
Bet šīs izvēles ar prātu nevar paskaidrot, tāpēc, ka vīsas mūsu izvēles ietekmē zemapziņa (mūsu neapzinātie dzīves/dzimtas scenāriji). Un tad dabiskam jautājumam, kuram būtu jāskan, ir – PRIEKŠ KAM? Kāpēc tas viss notiek? Kāpēc es izvēlējos tieši šo vīrieti vai tieši šo sievieti? Kāpēc? Priekš kam?
Ne vienmēr attiecībās viss ir forši un brīnišķigi. Un te jau ir cits stāsts. …
Vēlreiz, kāpēc mēs izvēlamies tieši tādas attiecības un tādu partneri? Kāpēc mēs izrādījāmies tieši tādās attiecībās, kurās mums ir kaut kas jāizdzīvo?
Tāds uzdevums ir mums visiem. Sanāk, ka visas tās fantāzijas par foršām attiecībām, kuras mēs esam redzējuši filmās, grāmatās, ka viņi dzīvos kopā mūžīgi …tā arī paliek tur tajās grāmatās, jo realitātē mēs satiekamies pilnīgi ar kaut ko citu.
Un mēs tādi spārnos lidojoši ieejam attiecībās, kāds vienreiz, kāds vairākas reizes, katram pa savam. Un mēs katrs satieksmies ar kādiem pārdzīvojumiem, jo mums visiem (ar ļoti retiem izņēmumiem) attiecībās otrs trigerē tā, lai maz neliekas. Un sanāk, ka attiecības mums kaut kam ir vajadzīgas.
Pirmāmkārtām tās ir vajadzīgas mūsu dvēselei vai mūsu psihei. Sanāk, ka mūsos ir kāda vajadzība, un ne tikai fizioloģiskā, emocionālā vai vēl kaut kāda, bet ir kaut kas, kas mūs ved tajās attiecībās.
Kāda ir jēga šim visam?
No K.Junga viedokļa, par ko es kau rakstīju iepriekšējā tekstā, mums katrā iekšā ir kāds tēls. Ja mēs to nezinām, ja mēs to nepētam, tad šis tēls pats sāk vēlēties ar mums iepazīties, gribam mēs to vai nē. Un šis iekšējais tēls, kurš ir pretējā dzimuma tēls, un kurš mūs no iekšienes ietekmē.
Ko nozīmē “no iekšienes ietekmē”?
Tas nozīmē, ka tas tēls ieslēdz pretējā dzimuma stratēģijas. Piemēram, ja mēs paņemsim kādu sievieti, tad sievietes stratēģijas būtu – lokanība, pielāgošanās, spēju pieņemt, uzklausīt, spēju ielaist sevī utt., Viņas universālā vīrieša stratēģija būs pilnīgi pretējas – tieša, konkrēta, struktūrizēta, mērķtiecīga, zina, kur virzīties un ko vajag darīt.
Un tiek uzskatīts, ja mūsos iekšā šī daļiņa tāda arī ir, tad mēs varam ļoti labi komunicēt un sadarboties ar šo savu iekšējo daļiņu, un tādu sievieti mēs sauksim par pieaugušu. Tad, kad viņai ir nepieciešams, viņa var ieslēgt vīrišķās stratēģijas. T.i., tur, kur tas ir vajadzīgs, viņa var būt tieša, noteikta, konkrēti strukturizēta, atbildīga, izpildoša, mērķtiecīga. Tur, kur ir nepieciešams, viņa var ieslēgt vairāk lokanību, piekāpšanos, adaptāciju.
Bet, ja tas viss tā nenotiek, tad ko mēs redzam?
Tad mēs varam redzēt nepieaugušu animusu, sievieti, kura ir pārpildīta ar sievišķām stratēģijām, tāpēc, ka viņas vīrišķā daļa nespēj turēt viņu rokās. Un tad sieviete nespēj pār sevi valdīt, viņa ir emocionāla, histēriska, nevar nekā izveidot savu grafiku, viņa pazaudējās un ļoti baidās. Viņa ir kā ūdens, kuram nav robežu. Tāda stāvokli ir grūti dzīvot, jo sabiedrība no mums pieprasa konkrētību, rezultivitāti, izpildījumu utt.
Tad sanāk, ka sieviete, kurai šī vīrišķā daļa nav attīstīta, viņai ir sajūta, ka viņai nav uz ko atbalstīties. Viņai iekšēji pietrūkst šī atbalsta, pietrūkst iekšējas serdes, iekšējas pārliecības, iekšējās autoritātes.
Tad ka jums liekas, kādas attiecības viņa izvēlēsies?
K.Junga ideja ir tāda, ka mums visiem dzīvē ir jāiziet kāds noteiks ceļojums, lai savāktu sevi kopā. Viņa ideja ir tāda, ka mēs visi, no piedzimšanas momenta, lasām sevi pa gabaliņiem kopā, lai apzinātos, kādi mēs esam.
Ja mēs atgriežamies pie tās sievietes, kuras iekšējais vīrietis (animus) nav attīstīts, tad kādā momentā šī sieviete attiecībās kļūs kā vīrietis, viņa sāk uzvesties kā vīrietis, viņa sāk uzvesties falliski. Viņa var būt aukstasinīga, bezemocionāla, dažreiz cietsirdīga.
Un, kā jau es teicu, visām attiecībām ir obligāti jāiziet cauri noteiktām stadijām un noteiktām krīzēm, ja tās vēlas attīstīties. Visas.
Šodien es vēlos pastāstīt par to, kā mēs izvēlamies šīs attiecības. Un zemapziņā, ja mums ir kāda sarežģītība ar mūsu animusu, ja mēs esam sievietes, un ar animu, ja mēs esam vīrieši, tad mēs sākam meklēt tēlu. Tagad es jums pastāstīšu, kā tas notiek, un, iespējams, jums tas būs pazīstami.
Un jūs sākat meklēt to ideālā vīrieša vai ideālās sievietes tēlu. Un ir tāda sajūta, it kā kaut kur…Viņš ir. Viņš kaut kur staigā un gaida mani. Un viņš ir kaut kā ļoti pazīstams, savējais. Viņš mani sapratīs, viņš mani uzklausīs. Viņš taču zina, kā man ir. Un uzreiz, tiklīdz es viņu satikšu, atradīšu vai kaut kādā veidā līdz viņam nokļūšu, viņš remdēs manas sāpes, manus aizvainojumus, manu vilšanos dzīvē. Un man uzreiz kļūs mierīgi, it kā es viņu būtu atradusi un tagad esmu mājās. Un mēs esam kopā, un tagad viss būs labi. Lūk, šis stāvoklis – sveiki, tas ir sava animusa meklējums.
Un paskatieties, cik tas ir skaisti – gandrīz visi dramaturģiskie paņēmieni grāmatās, filmās, pasakās utt. ir balstīti uz šo vajadzību. Būtībā tajos ir ieprogrammēta vajadzība atrast savu iekšējo daļu. Tam nav nekāda sakara ar konkrētu cilvēku.
Bet mēs visi meklējam šo daļu. Un, kad mēs atrodam vai satiekam cilvēku, kurš pēc kaut kāda kritērija, varbūt vairākiem, ir līdzīgs – tas var būt jebkas, apģērba smarža, kustības, rokas, acis, skatiens, balss, kāds attālums vai vēl kaut kas. Nu, atkarībā no tām traumām, kas mums ir bijušas, atkarībā no tā vides, kāda mums bija bērnībā, atkarībā no tiem iekšējiem scenārijiem, kas mums ir izveidojušies.
Tieši par to es stāstu kursā Attiecību psihosomatika un tieši tur mēs šos scenārijus arī izstrādājām.
Lūk, šī visa dēļ mēs satiekam cilvēkus, kuriem ir tāda kā īpaša nots, ziniet. Un viss. Un notiek maģija. Un mēs jau esam attiecībās ar šo cilvēku, un dažreiz jau sākumā mums šķiet, ak – jā! Bet pēc kāda laika. Un, kad paiet laiks, pēkšņi sākam redzēt, ka…
Viņš it kā nav viņš. Un tad sākas lūzums. Un pēkšņi saprotam, ka viņš nemaz nav ideāls, un vispār tas nav tas, ko es izvēlējos, tas nav tas, ko gaidīju, un tas nav tas, ko man vajag, un viņš vispār ne tā dara, neuzvedas tā, neģērbjas tā, neattīstās tā, nedara vēl kaut ko tā – un tā tālāk, un tā tālāk.
Un te katram sākas savs personīgais stāsts …
Kā jūs saprotat, vīriešiem ir tieši tas pats. Vīriešiem arī var būt anima – vai nu pārāk maz, vai pārāk daudz. Šajā gadījumā, ja pārāk daudz, tad vīrietim ir pārmērīga emocionalitāte, pārmērīgs histēriskums, nosliece uz depresīviem afektiem un tā tālāk.
Ja pārāk maz, tad mēs redzam tādus stingrus, konkrētus, sausos vīriešus, kuriem it kā nav iekšējā mitruma, ja tā var teikt. Šeit princips ir identisks….
