Ko mēs darām, lai neizrādītu uz āru savas emocijas, lai noslēptu tās no citiem cilvēkiem? To panākam, bloķējot savus muskuļus – saprindzināmies. Mēs iejaucamies sava organisma normālā darbībā, nobloķējot muskuļu darbību. Piemēram, kad jūs vēlaties raudāt, jūs sakožat zobus vai aizturat elpu, lai tikai nesāktu raudāt. Ja kādas jūtas ļoti stipri un ilgi tiek aizturētas – veidojas muskuļu bloki, kas, savukārt, izjauc visu ķermeņa atbilstošā segmenta darbību, ne tikai apspiež konkrētu emociju izpausmi.
Emocijas tiek apspiestas, sasprindzinot muskuļus un bloķējot tās ķermeņa daļas, kas atbilst katrai emocijai. Daudzos gadījumos cilvēkam tiek nobloķēta ne tikai kādas konkrētas emocijas izpausme, bet arī emocionalitāte vispār. Tiek pazemināta enerģijas piegāde organismam, pavājinās elpošanas dziļums. Piemēram, parādās tendence bieži saaukstēties. Elpošana bloķējas no neapzinātām bailēm saņemt šo enerģijas plūsmu, kura izlauzīsies cauri visiem muskuļu blokiem, jo tad emocijas iznāks uz āru, – būs redzamas citiem!
Kādas ir emociju aizturēšanas sekas? Kas notiek tad, kad mēs sažņaudzam sevi, ierobežojam savu emociju un jūtu izpausmes? Pašiem nemanot, tās noved mūs pie neirozēm. Rodas sajūta, ka cilvēks dzīvo ne savu dzīvi – darām ne to, ko gribam (darām, lai izpatiktu citiem). Ciešam, attaisnojam sevi: “Visi taču tā dzīvo!’’,“Neko nepadarīsi, tāds liktenis…’’ utt. Mūsu tuvie nesaņem no mums to mīlestību un maigumu, kuru mēs vienkārši neprotam izpaust. Tā vietā, lai sadotu pretī, “norijam aizvainojumus’’, pieklusējam. Nepasakām, ka kaut kas mūs neapmierina. Baidāmies aizvainot otru cilvēku.
Bloķētā enerģija ‘’cirkulē’’ mūsu ķermenī un meklē izeju uz āru. Cilvēks turpina izjust neizpausto emociju impulsus, cīnās ar tiem, un rezultātā ķermenis tā vietā, lai sniegtu prieku un labsajūtu, izpauž sāpes un ciešanas, un rada sev psihosomatiskas slimības. Cilvēks novēršas no sava ķermeņa, baidās just to, ko jūt šeit un tagad. Ko vēl, izņemot kaitējumu, cilvēkam var atnest viņa paša ķermeņa sajūtu ignorēšana?
Mūsu ķermenis atspoguļo mūsu pārdzīvojumus. Visi fiziskie simptomi – ķermeņa valoda, kuru ir jāiemācās iztulkot.
Piemērs tam. Apvainojuma sajūta “saspiež’’ krūšu dobumu neatkarīgi no tā, vai cilvēks savu apvainojumu izrāda citiem, vai nē. Pēc kāda laika, ja aizvainojums netiek izpausts, tas nekur nepazūd, bet nosēžas ķermenī – var veidoties sāpes mugurā, starp lāpstiņām. Var iet pie masiera, bet procedūras sniegs tikai īslaicīgu atvieglojumu. Var sākties problēmas ar kuņģa darbību, sāpēs tur. Cilvēkam pat var uzstādīt nepareizu diagnozi – ‘’muguras krūšu daļas osteohondroze”, bet, kamēr viņš nenoņems šo bloku un neļaus savam aizvainojumam izlauzties uz āru, muguras sāpes nepāries…
Tas pats attiecas arī uz biežām kuņģa sāpēm,- ja tām nepalīdz nekādi medikamenti, jāmeklē sakne “galvā” – emocionālajos sasprindzinājumos. Un lietas būtība nav – aizturēt vai neaizturēt emocijas, bet gan tajā, lai apzinātos, ko un kāpēc mēs darām, kad izvēlamies to vai citu reakcijas veidu. Šajā aspektā arī ir visa emociju izpausmes brīvība. Tāpēc: ,,Mani tas tā sadusmoja, ka es nespēju valdīties!”, – tas nav par emociju brīvību, bet par neadekvātu emociju izpaušanu.
Emocijas ir instruments, ar kuru ir jāiemācās rīkoties.
