Tā gribētos,- “hops!” un nokļūt mērķī, uzreiz sasniegt to, ko tik ļoti vēlos, nepieliekot nekādas pūles! Ko mēs mēģinām darīt? Meklēt īsāko ceļu. Gribētos pēc iespējas mazāk mainīt savu ierasto dzīvi, kurā viss ir saprotams un pierasts. Sākšu kaut ko mainīt – sataisīšu daudz kļūdu, iztērēšu laiku neefektīvām darbībām, pazaudēšu resursus…Bet gribētos tā – vispār bez kādiem zaudējumiem! Bez mēģinājumiem, bez kritumiem, bez kļūdām, bez uzsistiem puniem… Tad, kad tomēr mērķis ir sasniegts, var būt arī tā, ka jūs paskatīsities uz noieto ceļu un ar nožēlu ievērosit, ka šis ceļš bija garš, līkumains un ilgs. Jūs varbūt padomāsiet:’’Ak, vajadzēja visu darīt savādāk. Varēja to visu izdarīt vienkāršāk un vieglāk. Kā es varēju neredzēt un nesaprast tik vienkāršas lietas?’’
Nepārdzīvojiet par to! Visa dzīves burvība ir, ziniet, kāda? Tieši šīs jaunās pieredzes pēc ir vērts noiet šo ceļu – mēģināt, kļūdīties, paprovēt dzīves garšu, uzzināt kaut ko jaunu, brīnīties, vilties un turpināt spēli – spēli, ko sauc par Dzīvi. Atrast tajā visā kaut ko jaunu, noderīgu, tādu, kas piepilda, kas dod spārnus, un nepārstāt brīnīties! Protams, liekas, ka vienkāršāk ir izvēlēties vienmulīgu, rutīnas veida paketes ceļojumu dzīvē, kur viss ir priekšā uzrakstīts – kā vajag dzīvot. Viss jau jūsu vietā ir atrisināts, un visi šķēršļi novērsti. Nemīlams darbs, “dežūrējošas” attiecības, bailes no sabiedrības viedokļa, bailes iziet aiz sistēmas rāmjiem, bailes parādīt pasaulei sevi, kāds es esmu patiesībā. Bieži var dzirdēt nožēlas vārdus par to,- ka nepamēģināju, neizmainīju, nepacentos.
Vienmēr ir šī sajūta, ka vajadzēja kaut ko izdarīt pagātnē vai gribētos izdarīt kaut ko nākotnē, bet, lai izdarītu kaut ko šeit un tagad,- nu nē, ne tagad! Ar pirmdienu, no jauna mēneša sākuma… Stabilitāte, lai arī nav īpaši komfortabla, tomēr pie tās ir pierasts.Tāpēc mēs iekļūstam iekšējā konfliktā paši ar sevi – kad viena mana daļiņa ir gatava mainīties un virzīties uz priekšu, bet otra vēlas sēdēt klusītēm uz dīvāna un nelīst nekur ārā. Skatoties uz tiem cilvēkiem, kuri guvuši panākumus, mēs redzam tikai viņu uzvaras. Mēs neredzam, kādas ir bijušas viņu kļūdas, ar kādiem izaicinājumiem viņiem ir nācies sastapties. Kādu atbildību un lēmumus uzņemties, kādi viņiem ir bijuši zudumi un sakāves? No malas liekas, ka viņi būtu gājuši pa ideālu ceļu, kurš viņus pa taisno aizveda līdz uzvarai.
Es jums atklāšu noslēpumu – tāda ceļa nemaz nav! Dzīve – tas nav skolas uzdevums, kur viss risinās pēc viena algoritma. Dzīve ļoti bieži liek mums priekšā dažādus uzdevumus, kuri palīdz mums pilnveidoties. Ja jūs baidīsieties no neparedzamā, līkloču un kļūdu pilnā ceļa, jums nekad nebūs iespējas pagriezties un ar uzvaras sajūtu atskatīties uz to, ko šī ceļa laikā esat piedzīvojis, ko esat ieguvis un par kādu cilvēku esat izveidojies. Einšteins ir teicis: ”Lai iegūtu to, kas jums līdz šim nav bijis, ir jādara tas, kas līdz šim nav darīts.” Un tieši šajā posmā parasti arī cilvēks iestrēgst, jo tam priekšā stāv liela šablonu un negatīvās pieredzes siena…
