Šodien es vēlos parunāt ar jums par slimību kā drāmu.
Mums ir tas, ko mēs saucam par drāmu vispārējā stāsta kontekstā, tā ir kāda notikumu secība, pat ja tie stāsti ir izvietoti hronoloģiskā kārtībā, tas vēl neveido stāstu. Tātad, ko mēs vispār saucam par stāstu? Kad mēs stāstām, piemēram, ka vējš atvēra logu strauji un saplēsa vienu no stikliem. Vai tas ir stāsts vai nē?
Kāds saka, ka bija vējš, logs atvērās un tas saplīsa. Mums ir notikumu secība. Slikti laika apstākļi, vējš, saplīsa logs. Nē, mēs to neuztveram kā kādu stāstu. Tas ir kāds fakts.
Stāsts rodas tad, kad tas nes sevī kādu jēgu, nozīmi. Tas ir, kad tas skar kaut ko svarīgu. Mēs nezinām, vai tam, kas saplīsa, piemēram, logam, ir kaut kas svarīgs. Tas saplīsa. Savā būtiskajā nozīmē stāsts ir tēmu vai sižetu savijums. To ir daudz, šo sižetu, bet visi tie ir tipiski. Jūs zināt, ka literatūrā sižetu nav daudz. Kāds saka, to ir 7, kāds 15, bet…To ir ierobežots skaits, un tie ir tipiski, šie stāsti.
Kādi var būt sižeti? Piemēram, alkatība, drosme, nodevība, varonība vai atriebība. Tie ir sarežģītāki sižeti. Un šīs teorijas, sistēmas pastāv ārpus hronoloģiskā, kāda izmērāma laika. Kad mēs runājam par hronoloģisko laiku, izdarīsim paskaidrojumu. Mums ir hronoloģiskais laiks, un kāds vēl laiks mums ir?
Ļaujiet man izdarīt nelielu atkāpi, jo tas ir svarīgi.
Mūsu apziņa ir sasniegusi… Tas ir, cilvēce šobrīd piedzīvo krīzi. Pēdējos vairāk nekā simts gadus, ko var salīdzināt ar to krīzi, kas reiz jau notika cilvēces vēsturē, tas ir pāreja no…cilts, sabiedrības iekārtojuma uz industriālo, kad cilvēki sāka dzīvot ģimenēs. Un psihiskajā plānā tas ir pāreja no animisma uz zinātniskām zināšanām.
Taču šī pāreja bija ļoti liela un aizņēma vairākus tūkstošus gadu. Pamazām, kas mums ir svarīgi, sarežģījās mūsu apziņa, tas ir, mūsu apziņa attīstījās. Un tā sāka iekļaut sevī jaunus izmērus. Sākumā pasaule bija plakana, tas ir, bija garums un augstums. Tad mūsu apziņa attīstījās līdz tādai pakāpei, kad tā iekļāva sevī trešo dimensiju — perspektīvu. Tagad mēs atrodamies periodā, kad mūsu apziņa…
ir sasniegusi tādu stāvokli, kad tā ir gatava iekļaut ceturto dimensiju. Tas ir, mēs tagad teiksim, dzīvojam… Mēs nedzīvojam trīsdimensiju pasaulē. Mēs operējam ar trīsdimensiju jēdzieniem. Bet mūsu apziņa, zinātnē dažādās jomās, iekļauj ceturto dimensiju — tas ir laiks.
Kas ir drāma?
Drāma plašākā nozīmē un saskaņā ar etimoloģiju ir teātra uzvedums. Drāma ir jāspēlē uz skatuves, tas ir, jāreprezentē. Šaurākā nozīmē drāma ir sižets par skumju vai jautru tēmu, ar intensīvu emocionālu sastāvdaļu. Mēs dzīvē arī piedzīvojam daudz drāmu. Mēs tās reprezentējam, teiksim tā, uz dzīves skatuves. Drāmā nav obligāti jābūt klāt traģēdijai, jo traģēdija nozīmē viena vai vairāku varoņu bojāeju, bet drāma var būt pat komēdija.
Drāma ir reālās dzīves notikums, kurā notiek nelaimes, ir nelaime vai nelaimīgi cilvēki, un pasaulē ir daudz vardarbības. Īsta drāma, kas mūs ne tikai satrauc un aizkustina, bet dažkārt iebrūk mūsu pašu dzīvē.
Kas notiek, kad šīs drāmas iebrūk mūsu dzīvē? Kad mēs cenšamies aizsargāties no kādas drāmas, mēs cenšamies, piemēram, nepiešķirt tai nozīmi. Mēs varam to atbīdīt mūsu dvēseles stūrī, cerot, ka tā kaut kā neietekmēs mūsu dzīvi. Dažreiz tas patiešām sniedz mums atvieglojumu, bet citos apstākļos, kad drāma ir nopietna, kad tās svars ir lielāks, nekā mēs vēlētos domāt, šī pieeja nedarbojas. Tas ir, šo pieeju var vispārināt šādā padomā, kā saka, “nepievērs tam uzmanību”, “nedomā par to”, “aizmirsti”. Un, tas ir, kad drāma ir ļoti, nu, kad mēs, nezinu, drāma ir, piemēram, mēs ko izlejam uz biksēm. Ja šīs bikses mums ir vairāk vai mazāk svarīgas vai nesvarīgas, mēs varam par to nedomāt. Bet, ja mēs izlējām kafiju uz uzvalka, kurā mums rīt kaut kur jādodas, tā jau ir nopietnāka drāma. Mēs par to nevaram pavisam nedomāt. Mēs nevaram to atbīdīt mūsu dvēseles stūrī. Šādos gadījumos, ļoti nopietnos gadījumos, viena no atrisinājumiem var kļūt….
Lai gan mēs parasti neredzam saikni starp šiem fenomeniem, uzskatot, ka slimo ķermenis. Tas ir, tautas gudrība ar tai raksturīgo intuīciju šādos gadījumos izmanto izteicienu “tu tā vari sajukt prātā”, uzskatot, ka slimība būs nespējas aizmirst sekas. Šeit tas darbojas mazliet otrādi.
Kad es izpētu cilvēka dzīvi, izpētu viņa aktuālo situāciju, tas ir, es veicu cilvēka patobiogrāfisko izpēti, es saprotu, ka traucējumi (simptomi) viņa ķermenī slēpj stāstu. Un šis stāsts ir saistīts ar intensīvu emocionālu iesaisti.
Ar tādu pašu efektivitāti, ar kādu ķīmiskais reaģents atklāj kādu slēptu vielu, pētījumi, izmantojot atbilstošu metodi, var atklāt pierādījumus, ko cilvēks slēpj vai vienkārši nepiešķir tam nozīmi, bet kas tomēr ietekmē viņa dzīvi līdz tādai pakāpei, ka traucē orgānu darbību, izraisot ķermeņa izmaiņas vai slimības. Tas ir, drāma — var izpausties ķermenī, ja tā netiek piedzīvota normālā veidā. Tas ir, slimība ir drāma. Slimība ir stāsts, kas slēpjas ķermenī. Un šo stāstu tad es arī palīdzu cilvēkam atrast. Šis stāsts – tā nav viena sērija. Šis stāsts – tas ir vairāku sēriju garumā, kad paliek aizvien interesantāk un interesantāk, jo cilvēks ar manu palīdzību atklāj to, ko vispār par sevi nenojauta, bet viņš to redzēja citos!
