Atbildes meklējumos.
Mēs visi vēlamies izmainīt savu dzīvi uz labo pusi, bet ejam uz to pa dažādiem ceļiem. Kāds skaita lūgšanas, kāds strādā, kāds zīmē vizualizācijas dēli, kāds griežas pēc palīdzības pie ekstrasensiem, dziedniekiem vai psihologiem. Tik ļoti gribas atrast to vienīgo ‘’burvju tabletīti’’, pēc kuras aizies visas nepatikšanas, pazudīs visi ‘’sliktie’’ cilvēki no mūsu dzīves, sirdī ielīs laimes sajūta, bet nauda sāks vienkārši krist no debesīm. Tas vien ir apsveicams, ka cilvēks vēlas kaut ko mainīt! Tas jau ir liels solis.
Varbūt tevi bieži nomoka jautājumi –‘’Par ko man tas viss?’’, ‘’Kāpēc tas viss ar mani notiek?’’, ‘’Kas tā par melno strīpu manā dzīvē ir ienākusi?’’, ”Kāpēc es tā uzvedos, ka pašam pēc tam paliek slikti?’’
Mūsu prāts ir tā iekārtots– ja ir jautājums, tad tās sāks strādāt, lai atrastu atbildi. Pat ja liekas, ka atbildes nav, tu jūties kā iestrēdzis, vēlies atmest ar roku visam, process vienalga sāk darboties – prāts mēģina meklēt izeju no esošās situācijas. Viss ir atkarīgs no tā, vai tu vēlēsies to dzirdēt, pieņemt un apzināties.
Ar to pasaules uztveres karti, pārliecībām un domāšanas šabloniem, ar kuriem tu dzīvo, ir diezgan grūti sadzirdēt šo atbildi. Pārāk skaļi skan ‘’apziņas mūzika’’ – viss, ko mums ‘’iepotēja’’ bērnībā vecāki, skolotāji, sabiedrība; arī secinājumi, kurus mēs esam izdarījuši no redzētā un piedzīvotā. To smalko un kluso iekšējo balsi ir grūti sadzirdēt un saprast. Pat ja tu to sadzirdēji, vieglāk ir atmest ar roku,- jo tā var nesakrist ar taviem priekšstatiem par notiekošo, jo tev jau ir sava karte un sava izpratne par notiekošo.
Taču tā ir tikai aisberga virsējā daļiņa – tas, ko es redzu, zinu, domāju un jūtu. Viss ir skaidrs un saprotams. Tikai nav saprotams, kāpēc tieši tā viss notiek tavā dzīvē? – Es taču esmu viss tāds balts un nevainīgs, ko man te visi tikai sliktu dara? Kur ir problēma? Problēma ir tajā, ka mēs redzam tikai aisberga virsotni, tā ir tikai maza redzamā daļiņa, kura bieži noved pie dzīves katastrofām. Procesu lielākā daļa atrodas dziļi iekšā zemapziņā, un mēs to neapzināmies. Tieši šeit arī nepieciešams otrs cilvēks, kurš palīdzēs, būs blakus, neļaus ieslēgties apzinātajam prātam uz strīdu, lai pierādītu, ka tas viss ir nepatiesība; bet mēģinās neapzināto izvilkt uz augšu, kur viss ir saprotams un caurspīdīgs kā svaigs gaiss. Kāpēc laisties lejā? Kāpēc celt augšā to, kas guļ tik dziļi? Kāpēc tur glabājas atbildes?
Tāpēc, ka viss, kas mums ir sarežģīts un ko ir sāpīgi turēt apziņā, tiek nolaists zemapziņā – pārdzīvotā pieredze, pieradumi, prasmes, pārliecības un domāšanas šabloni, pieņemtie lēmumi, izdzīvošanas programmas u.c. Zemapziņa valda pār apziņu, bet saite starp abām ir ļoti cieša. Lai arī zemazpiņu uzskata par autonomu, bet es domāju, ka tu zini, kā viņa salecas, kad apziņa nolemj “uzsēsties uz diētas”; notiek pretējais – ķermenis sāk uzņemt svaru. Tad, kad tu sāc sevi lamāt, nenovērtēt, tu sāc slimot,- zemapziņa tikai izpilda tavus paša nosodījumus, kurus tu pavērs pret sevi.
Tieši tāpat mēs ieslēdzam mūsu slimības. Programmas aktivējas pie vienas domas, pārdzīvojuma, stresa, pie negatīvās pagātnes pieredzes. Var jau, protams, gaidīt, kad zibens norībēs, bet var arī ātrāk noskaidrot visas šīs lietas, kuras glabājās zemapziņā un veido tavu dzīvi. Daudz tādu vajadzīgu un nevajadzīgu failu glabājas mūsu iekšējā telpā. Vārds ‘’nevajadzīgi’’ šeit ir nosacīts, jo kādreiz šie uzvedības šabloni bija pat ļoti vajadzīgi, bet laika gaitā ir zaudējuši savu aktualitāti. Zemapziņa to nenojauš, tā vēl ilgi glabā un reaģē uz to, kam vairs nav jēgas. Ja bērnībā, redzot lielu suni, tā situācija tevi “paralizēja” un tādā veidā izglāba tavu dzīvību, tad tavas smadzenes to izmantos katru reizi, kad redzēs suni (sastinguma sajūta), bet tu pat to nesapratīsi, ka smadzenes tevi kārtējo reizi ‘’glābj’’.
Ne tikai savu personīgo pieredzi vien, mūsu zemapziņa glabā arī mūsu senču pieredzi. Pateicoties tai, mūsos ir ierakstīti aizsardzības mehānismi. No šejienes kļūst skaidrs, no kurienes ceļas mums dažreiz nesaprotama reakcija un pārdzīvojumi, kuri nekādi nav saistīti ar mūsu personīgo dzīvi.
